trešdiena, 2013. gada 25. septembris

91 jauns blogs jeb Laimas Lielā Staigāšana

Ahoi, ahoi!
Neliels update: esmu jau diplomēts amatnieks un esmu atpakaļ Rundāles novadā! Brauc ciemos :)
Bet ja nē, tad turpmāk angļu mēlē manus piedzīvojums var uzzināt šeit:

http://laimagrigone.wordpress.com/

pirmdiena, 2013. gada 17. jūnijs

90 Nincompoops Dealing Smartprice Water and Discovering Reciprocity

 
Skat uz šiem izcilajiem kartona maketiem- četri gadi studijas Lielbritānijā ir bijušas tā  vērtas : )


 Viss gatavs“žūrijai”, testi utt maliņā.

 

“Muļķīši tirgo lētu ūdeni un atklāj simbiozi”

Manam gala projektam ir divas daļas: 3 izgaismotas piramīdas ar lieliem lējējpodiem, kas balancē to virsotnēs, un CNC routerēta ainava, no vairākām kārtām dažādu veidu koku (valrieksts, sapele, ozols, priede), uz kuras izvietoti mazie lējējpodi ar varā atlietām saknēm.

Atceros to dienu, kad mamma atveda mājās zilo tējkannu. Es uz viņu skatījos un brīnījos. Domāju, tas bija skaistākais objekts mūsmājā un vēl tik ļoti funkcionāls. Tas bija tāds nemanāms pagrieziena punkts manā dzīves ritējumā. Kopš tās dienas tējkannām ir bijis tāds īpašs status priekš manis. Arī šo projektu sāku ar tējkannas tēlu, tomēr procesa gaitā abstraktēju tējkannas tēlu līdz tās pamatiem- lējējpodiem. Vēlējos reprezentēt divas galvenās idejas- mazu ekoloģiskās pēdas nospiedumu ar tādu nedaudz gaisīguma piegaršu, un sajūtu, ka tomēr esam arī piesaistīti pie zemes. Lai kā svešumā esot ilgojos pēc rupjmaizes, kefīra un maniem mīļajiem (ne tādā secībā ;) ), tomēr ir arī tāda jokaina “ilga”, kas ne uzzīmējama, ne vārdos izsakāma. Par šo Ilgu prātojot tapa šis darbs. Tomēr šai ainavai izmantoju Kornvolas ainavu (satelīta bilde pārtulkota caur 3D Max uz stl failu) kā sava veida veltījumu arī tai vietai, kuras brīnišķīgā daba, krāsu palete un radošā atmosfēra ir ļāvusi man izpausties. Izmantoju saknes (īstās iekš piramīdām, un varā atlietās uz ainavas), lai reprezentētu šo saikni ar zemi. Bet keramikas darbu noapaļotie “dibentiņi” ilustrē šo vieglo saskares punktu.

Visinteresantākais process bija tieši pašās beigās, kad apkārt visi haosā gatavojās izstādei, es ar Ludivico Einaudi “uz austiņām” spēlējāmies ar mazajiem lējējiem. Šurpu turpu atpakaļ. Šo te, to tur. Kurp viņi dodas? Kāpēc paliek uz vietas? Vai “zaļā partija” saplūst ar dabu, vai tieši pretēji- tādi Rietumnieki, kas to vien grib kā “dabīgu” produktu, kas diemžēl parasti nav nemaz tik “dabīgs” kā iedomājamies? Un tie baltie zvirbuļi, kas sākotnēji likās tā īsti tur nemaz neiederēsies, tādi naivie, kas neprastu ne uguni iekurt, ne koku atpazīt, kļuva par maniem garīgajiem līderiem : ) Tie sāka saknes dzīt un lielas domas domāt, un augšup tiekties.  Un tad tie korķi tiešām kļuva par korķiem- mūsu pašu korķiem, ar ko bloķējam savas sajūtas, lai iekļautos modernās dzīves “džungļu likumos”. Bet projekta utopiskā daļa atklājas ieskatoties tiem lējējiem vēderos, kad uzzinam, ka visiem viņiem tā gaišā glazūra iekšā.

Piramīdas savukārt izauga no manām aizturētajām dusmītēm par cilvēku saimes iedomību, un plaši izplatīto mītu, ka esam evolūcijas visbrīnišķīgākais sasniegums. Tādēļ tie lieli lējēji tā grīļīgi cenšas tur noturēties. Bet vispār jau es ar viņiem beigās salīgu mieru un tad arī viņi izdzina saknes.
 


 

Nincompoops Dealing Smartprice Water and Discovering Reciprocity
 
Every atom in this body existed before organic life emerged 4,000 million years ago. Remember our childhood as minerals, as lava, as rocks? We are the rocks dancing. Why do we look down on them with such a condescending air? It is they that are the immortal part of us.                        /John Seed/


This body of work consists of two parts- three large illuminated pyramids with ceramic vessels balancing on top, and a long CNC routed wooden landscape with small ceramic pouring vessels and copper-cast roots.

With this project I am exploring the concepts of ecology and nature-culture divide. My starting point was a teapot, for its rich cultural, political and social history as well as the philosophy of Teaism and Taoism. I was abstracting the shape of the teapot to symbolize my two main notions- the idea of being connected to the land, having a sense of place, and the lightness of being - basically treading lightly on the land. I am using roots as a metaphor for our connection to the land, while the pointy or rounded bottom of the vessels illustrate the light point of touch. During the making process I distilled the teapot shape to a pouring vessel. This allowed me more creative freedom while keeping the symbolism of the teapot. The action of pouring being a symbol for the rituals of everyday, finding the beauty in the mundane.

After reading such authors as Suzie Gablik, Christopher Manes, James Lovelock and others my ideas ranged from critical to utopian. This is one of the reasons why I wanted to create the two different displays.
 
Landscape     

I situated the pouring vessels in a landscape so it would allow me to play with the ideas of sense of place, our perception of environment and most importantly the human relationship with nature. The location for the topography is Cornwall, from Penryn towards Hayle. The depth of the terrain has been altered, abstracting the forms of landscape and making them universal. This brings together the idea of local and global- the processes happening here could be anywhere, but they are here, but potentially they are universal. By laminating four layers of wood (walnut, sapele, oak and pine) I am representing the soil layers.

The pouring vessels outside this landscape installation are very much functional objects with food-safe glazes and can be used for a range of liquids. I think of these vessels with their noses and cork heads as being anthropomorphic. To further emphasize this human quality as well as allow them to merge with the landscape I distorted them in the specific time in-between the wet and leatherhard stage. In terms of material and colour choice, I used porcelain for its aesthetic quality as well as for its drying rhythm. For this project I used two different glazes- a mossy green glaze and a crystalline peach glaze. I was playing with the idea of a glaze standing as a metaphor for a quality of some sorts. Initially the light ones came across to me as being naïve, maybe the way a western person would not know its way in the wilderness. Whereas the mossy glaze stood for reciprocity of our relationship to the land- being shaped by it and shaping it. However, when arranging them on the landscape this metaphor flipped around for me, and now I think of the mossy ones as the modern people- the way we are so nature-obsessed. Everyone wants the natural product, the natural effect. Yet the all-natural product is mostly not as natural as we would like to think. So maybe even though in the “Green party” and recycling their milk cartons, they are still stuck in their ways. This way the cork came to represent the kind of block a lot of us have put to the spiritual side of life that our ancestors embraced. Whereas the light pots became the ones that are trying to find that spirituality in their lives and to find their roots. Yet, all of them actually have the light glaze inside, its just a matter of revealing it.

The process of arranging the pouring vessels on the landscape is meditative and allows envisioning all sorts of narratives. This is very gratifying, as I tend to get caught up in the technical side of things, trying to achieve that consistency of line between the outside and inside shape of the vessel, getting the spouts to pour just right, wedging the bubbles out of reclaimed porcelain, getting a square stick to make a pyramid. All these practical matters that need to be considered doesn’t allow much headspace for contemplation along the way. Therefore it felt most rewarding to be reflecting on the thoughts I have had through the project

Pyramids

The pyramid display came from my frustration with our anthropocentric culture and human arrogance. The pyramid symbolizing the pyramid of evolution, that some like to think we are at the apex of.  The anthropocentric pouring vessels with the pointy bottoms on the top of those pyramids illustrate my notion about the absurdity of such an idea, creating a precarious, seemingly impossible act of balancing.

However, while developing the project I came to the idea of reciprocity- the notion that our relationship with environment is based on give-and-take symbiosis. It seems that Western people tend to take more than give, yet I believe that a more honest relationship is possible. Therefore the shadow of the roots projected on the sides of the pyramids represent that even though naively imagining ourselves at the apex of evolution, we are still rooted in nature, we are nature.

89 ripo

Restaurēju moci. Un protams, kad tā puzzle jāsaliek atpakaļ, tad viena skrūve par maz. Nu kā tāvar. Aij, aij, aij. Mani brīdināja tikai par to, ka būs kas pāri palicis…

Enīhow, tagad vēl tikai jauns sēdeklis jāuzšuj un tad jau gluži kā jauns. Un nu jau būs ieradies Latvijā…

 
 



Mans jaunais ērzelis- Zilgalvis. Ļoti vecs, ļoti labs, ļoti skaists un ļoti lēts. Vai tā mēdz būt? Bet ak man dieniņās, kur ir mani mīļie Zemgales līdzenumi? Kalnā augšā, kalnā augšā, kalnā augšā, kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā augšā, kalnā augšā, kalnā augšā, kalnā lejā utt.

88 nieki

 
Mammu, mammu, re, re re, es māku uztaisīt parastu mietiņu par mietiņu-ar-vītni! Super-kruti!
Ak, manas nogulētās fizikas stundas… kāds tur tas slēgums bija? Kad gala projects likts uz kārts, tad pēkšņi praktiskā fizika tiek uztverta daudz nopietnāk.


Puiši pie darba!
 


otrdiena, 2013. gada 21. maijs

87 pyramids and pouring vessels

Šonedēl taisu piramīdas dažiem naiviem lējēj-podiem, kas domā, ka ir evolūcijas piramīdas smailītē uzkāpuši. Ak man dieniņās, kur ir manas ģeometrijas pierakstu klades, kad tās tik izmisīgi vajadzīgas. Pat 1.ģimnāzija nespēja mani sagatavot tam sešstūrim, kam jābūt iekš tā trijstūra smailes. Smej vai raudi, bet mēs te mākslinieces pat ar ar tehnisko instruktoru palīdzību sēdējām diezgan ilgi un skribilējām, mēģinot apjēgt, kādus tur īsti tos leņķus vajag. Praktiskā ģeometrija. Bet slīpmašīnas piedāvātais manikīrs manām rokām tā īsti nepatika.





Bet lējējpodi tikmēr vai nu aug lielumā vai raujas mazumā.



86 cornwall geography

Lai maniem lējēj-podiem ir kur dzīvot, pagāšnedēļ Kornvolas ainavu pārveidoju 3D Max prorgrammā par stl failu. Un to CNC rauteris man divu dienu laikā izgreba* no 4 dažādu koku kārtām (priede,ozols,sapele(=āfrikas ciedrs) un valrieksts). Vismotaļ interesanti vērot kā miljonu gadu ģeoloģioskās izmaiņas norisinās kārtu pa kārtai! Vienīgi diezgan bēdīgi bija, kad dārgais 8mm valrieksts kārtu pa kārtai zuda manu acu priekšā līdz palika vien divi mazi valrieksta pakalniņi. Varu piegādāt ekskluzīvas zāģu skaidas :(








svētdiena, 2013. gada 12. maijs

85 yurt-life

Nu jau kā dažas nedēļas ar Sianu dzīvojam jaunajā mājvietā un daudz-maz esam iekopušas savu mitekli. Dzīvot blakus  "green-waste-recycling" punktam ir visnotaļ izdevīgi- katru vakaru nākot mājās nepacietīgs skats milzu"kalna" virzienā cerībā ieraudzīt kādu jaunu mēbeli vai augu. Piemēram pagājušo nedēļ mūsu pulkam pievienojās šī brīnišķā ciprese. Kurš gan tādu skaistuli sūtījis uz izgāztuvi ir pāri manai saprašanai... Saulainās dienās zaļais pārklājs iedarbojas kā milzu siltumnīca, varbūt tādēļ mūsu ķirbji te zeļ un plaukst, bet nabaga paparde apdedzinājusi maliņas. 

“Have nothing in your house that you do not know to be useful, or believe to be beautiful.” /William Morris/








ceturtdiena, 2013. gada 2. maijs

84 pouring vessels

Top darbiņi gala izstādei. Mazie degunradži, un ar tehniķa Marka palīdzību arī lielais baltais degunradzis. Žūst un gaida, kad Madām Krāsns būs uzkarsusi ;)



ceturtdiena, 2013. gada 25. aprīlis

83 studio practice

Pēdējajā brīvlaika nedēļā jaukais doktorantūras students atļāva man izmantot viņa virpu universitātē, un tā nu es sāku jauno sēriju :) (to be continued...)







 Pagaidām mana vislielākā katastrofa krāsnī. Cerams, ka tas tā arī paliks. Visi podi piekusa pie plauktiem un nācās nodauzīt nost. Tikai divi izdzīvojušie- tējkanna Timam un eksperimentālā kaniņņa (terracotta māls+akmensmasa).
 Šī anonīmē tante ar vīniņu no Trinity izstādes pasākusi parādīties visās manās fotošopa vizualizācijas :D

82 Yurt Finished

Tu-du-tu-dūūū! Galīgi dulla nedēļa bij īsti piemērots noslēgums dullam pusotram jurtas būvēšanas gadam. Visu nedēļu pa kluso vakaros šuvu pārvalkus, līdz pat sestdienai. Sestdien ar Presianu izmēģinājām uzcelt jurtu, lai izmērītu vai jumts der. Man jau sapņos bij rādījies, cik skaisti viss derēs, pa milimetram, bet nekā- bija kādu metru šprauga, lai jumts savienotos kopā! O-ouuu. Ko nu? 
Visu sienu, jumtu un centrālo Skylight Presiana ar savām skauta iemaņām sapakoja uz/ap mani, aptina ar daudz daudz virvi un aidā- ar savu nabaga mocīti čūčināju uz Gweek. Tur dzīvo super-jaukais Buru Burvis Dave, kurš man palīdzēja pabeigt pārvalkus, jo tur vietām tas brezents ir 9 kārtās! Un izmantojot pēdējos pārpalikumus no brezenta + lielu logu ieliku papildus paneli jumtā. Nezinu, kā būtu to paveikusi bez viņa un brīnišķīgās 1930s Singer šujmašīnas palīdzības! Šuvām visu dienu, un tad čūčināju atpakaļ. Redz, nav pat uz Indiju jābrauc, lai ieraudzītu mazus braucamos apkrautus ar nereāliem vezumiem :D
Svētdien gan saules dievi nebij tik žēlīgi, un baidīja ar pelēkiem mākoņiem. Bez aizķeršanām un nobrāztām rokām neizpalikt, bet tomēr ar Hannas, Raine, Tima un Presianas palīdzību jurta tika uzcelta :) Maziņš video šeit! Un siena bija 20cm par īsu :D Tā ka mums vienu dienu bija tāda normāla ventilācija, bet nu jau arī tas ir salabots. Arī durvis jau pirmo dienu kā vairs nevajag stutēt ar koku no ārpuses, jo nu ir klamburiņš :) Dzīve iet uz augšu!