o50 mās', dabūju mums kuģi, braucam apkārt pasaulei? ^__^

049 jellyfish light

8th December

Jaunākais projekts iekš stikla rotācijas ir pabeigts :) Augšējie divi kupoli ir izgriesti ar *oil fed glass cuuter un tad lielajā krāsnī *kiln fired pār ģipša veidnēm. Es biju baigais celmlauzis šai projektā, jo teorētiski mums nav paredzēts un netiek mācīts *flameworking, bet koka/metāla darbnīcā ir īstā lodēšanas liesma, un tad es tur eksperimentālā nolūkā pēc youtube video noskatīšanās bik paķibinājos, un dikti labi sanāca, un lūk- visi medūzas taustekļi gatavi. Pie manis pēc padoma pus kurss nāca, un vēl otrā gada studenti :D Heh. Piemēram tas jaukums attēlā pa labi ir taisīts izurbjot ar dimanta urbi desmitiem mazus aplīšus no stikla plāksnes, un tad *flameworked tādi viļņaini, un tad salīmēti ar UV līmi ar maziem saplacinātie stikla tūbiņas gabaliņiem. Un tie tievie taustekļi ir no *fiber optic cable taisīti, un viņiem tur galā gaisma spīd :)
Lai

o48 ķirzakā

7th December (27th November)

Trakoti jauka pastaiga iekš Lizard. Vēsa, bet saulaina rudens diena. Tā noskaņīgi. Mm, un Šetlandes poniji! četri kopā. ^__^ Un Paldies Richard par šī brīnišķīgā pasaules nostūra parādīšanu!

Bildes by Igors Trepeshcheno :)

o47 panika pie plus 1 pēc celsija

29th November

Ak jel, traģēdija, Anglijā temperatūra ir klusītēm piezagusies nepiedodami tuvu nullei! (Naktī! khe-khe-khe!) Ko nu? Skolas slēdzam , UNIVERSITĀTI slēdzam, ceļus arī , nevar tač, gar ceļa malām pusotrcentimetr sniegs, tā tač nevar braukt, cilvēki apžilbs tādu baltumu ieraudzījuši! No kādiem sešiem universitates workshop techinicians tikai viens bija ieradies darbā (studentu bij diezgan daudz, jo lielākā daļa dzīvo kojās, piecminūšu gājiena attālumā), un tā kā universitātē nebija neviena, kas varētu mums sniegt pirmo palīdzību ārkārtas situācijā, atnāca sargs un teica, ka visiem jāiet mājās. Jo gadījumā, ja mēs sēžot pie sava galda un zīmējot aizrijamies ar zīmuli, nav kas mūs glābtu ar Heimliha īpašo manevru. Ak man dieniņ. Jā.

Mēs letiņi gan esam vareni.

Bildes by Igors Trepeshcheno

O46 ak, mīlīši

24th November

Vai! PaldiesPaldiesPaldies! :) Tikko saņēmu jūsu paciņu! Un ziniet, trāpījāt! Mušai acī pāri visam Lamanšam. Man tieši tā-tā kārojās latvju gardumi un jaunas mūzikas skaņas, ar ko manas lielās ausis palutināt! Un Baibiņ, tās ābolšķēlītes (un paldies krustmāt’)! M-m-mmmmm! Un Džim, milzonīgs paldies par super-duper-mīļajiem vēlējumiem! Jauns-un-traks piedzīvojums jau tiek gatavots! ;) Un Ann, mīļo Ann, ceru un vēlu Tev ātri veseļoties, jāiet tak pasauli vēl pieskandināt! ^__^ Mās. Ai, mās. Es pat nezinu, ko es tik labu būtu varējusi izdarīt savā iepriekšējā dzīve, ka izpelnījos tādu brīnumu kā tevi par savu māsu! Un dzērvenes! Aij, mīlīši! Man pilnīgi nav, ko teikt. Smaids no sejas nenoiet. Būs vien jāsaka angļu mēlē- you made my day! ^__^

Izstāstīšu jums kā mani divdesmitie tika sagaidīti. Gluži negaidīti sestdienas vakarā biki pēc desmitiem mana cīruļmāsa jau sūtīja pirmos sveicienus un ar to izpelnās zelta šokolādes medāli. Apsveicam ^__^ No rīta izcepu iemīļoto burkānkūku un ar ekstra devu valriekstu glazūrēju šo dāmīti. Ripinājos pie Hannas uz kojām, kur pagatavojām super-garšīgu maltīti. Tik garda, ka būs jādalās receptē (nākamais blogs)! Atnāca mani ciemiņi četru jaunkundžu izskatā un pēc jaukām vakariņām tika pūstas svecītes. Bija divas kūkas un desmit svecītes (nav jau gluži pēc Karlsona prasībām, bet uz to pusi jau iet). Un iemācījos jaunu tradīciju- kad griež kūku un dur iekšā nazi, tad, kad ir pusē tad ievēlas vēlēšanos, un kad nazis tiek līdz apakšai tad skaļi jākliedz, lai palaistu vēlēšanos pasaulē, un tad piepildās ;) Jā, un pēc kūkām un vīna ar jaunkundzēm gājām uz koncertu, kur divi mūziķi no Nigēras spēlēja arfu (Biram) un bungas, un stāstīja stāstus. Skaisti. Beigās cēlāmies kājās un aplaudējām. Un kad pilnais mēness rādīja savu apaļo vaigu visā godībā, tad devāmies uz krodziņu un metāmies trakās dejās. Patriks atnesa šokolādes kūku un kartiņu ar pāvu, flamingo un bizbizmārītēm! Jā. Paldies visiem par brīnišķīgo dienu!

Un Mammu, tev vislielākais paldies. Paldies par dzīvību, un paldies par iespēju jūru!^__^

Mīlu jūs!

o45 Rabbit's Time Machine

4th November

Pa-ram-pam-pam. 5nedēļu projekts ir laimīgi pabeigts un nodots. Rīt arī dabūšu vērtējumu. Kaut kā mēģināšu šo te arī uzfilmēt un ielikt, bet līdz tam vēl jāpaciešas. Lai nu kā- šeku reku- kad griež tur to kloķīti labajā puseē tad Mr. Trusis darbina savu Laika Mašīnu, un tur tas pulkstenis iet atpakaļgaitā un viņa draugs un kompanjons Mr.Putns lēkā augšā-lejā un grozās. Aaa, un iekšā ir maza mehāniska mūzikas kastīte, kas tai laikā spēlē Bēthovena Vēstuli Elisai! :) Tā ļoti melanholiski. Viss tas pasākums ir smukā kabinetā 30x40 cm. ^__^

o44 mana aizgājusī nedēļa

30th October

Nu tā mīlīši, es izvilku savu mīļo dienu plānotāju un pastāstīšu kādi visādi jaukumi ar mani gadījās kopš pēdējā sērf-brauciena.

Pirmdien iemācījāmies strādāt ar *Laser Cutter! Ahh! Nu tas gan ir viens brīnumains verķis! Tik tik tik smalki visu var izgriezt. Un ja vēl es iemācītos iekš Illustrator programmiķa visādus brīnumus zīmēt, tad, aij... ^__^

Un Trešdien bija zīmēšanas workshops. Aizgājām uz Secret garden ābeļdārzu un bija jāzīmē ar pusotrmetrīgām bambusa nūjām un quink (līdzīgs tušai, bet izplūstot veido mistiskus zilus un brūnus sazarojumiņus : ) )

Ceturtdien ar Hannu (kolosāls meitietis, daudz dzīvojies pa ASV, apceļojis pusĀziju. Mežonīgi tumši tumši biezi biezi mati. Viņā ir bišku no Marokas.) un Carys (mīļš cilvēkbērns no Velsas ar oranžīgiem drediem, kas radušies dabīgā ceļā. Velsiešu valoda skan maģiski. Kā no Elfu pasaules. ^__^) domājām, ka jāievieš ceturtdiena par tradīciju (bijām jau pagāšnedēļ) un jādodas uz naksnīgo plikdupšu peldi/ugunskura kurināšanas/ingvera vīna dzeršanas un dzīves svinēšanas vakaru iekš Swanpool pludmali. Šoreiz bijām gudras un nolēmām malku savākt tur pat pie universitātes park-meža. Īgnais, dzīvē vīlies autobusa šoferis nelaida mūs autobusā ar mūsu malkas tašu. Lai jau. Braucām ar vilcienu. ( Viena pietura, un kontrolieris tā arī neatnāca līdz mums : ) ) Šoreiz ugunskurs sanāca dižs. Un arī sērkociņi bija līdzi, tāpēc neviens suns nepaspēja apčurāt mūsu malku, kamēr mēs gājām pēc sērkociņiem uz tuvējo viesnīcu (kh-kh-kh ) (giggle) (Jā, tā notika iepriekšējā reizē.)

Sestdien bija skaista diena. Autobusa pieturā astoņdesmitgadīgs onkulis jautāja “Are you just making this place look pretty or waiting for the bus? Un tante tirgū teica “You have really nice trousers dear. Oh, and these beads in your hair look lovely!” Un onkulis no Antique shop stāstīja kā viņa dēls ceļojis pa Latviju, un iesprūdis kādā mazā miestiņā, bet vietējie devuši viņam naktsmājās un pabarojuši ^__^ Nez, kā tāds viens mazs stāsts atceļo līdz DienvidAnglijas tālākam nostūrim un iededz smaidu kāda meitēna sejā... *^__^* Pilsētā satiku meitenes un ar kuģīti braucām uz talku. Beach Sweep. Pludmale bija neparasti tīra, bet ļoti ļoti dubļaina. Pēcāk Friens of Earth bija sagatavojuši kūpošas tējas tases iekš jaukās Miss Peapods kafejnīcas.

Svētdien uzšuvu bikses savam galvenajam piecnedēļu projekta iemītniekam (otrdien būs gatavs. Bildes būs. Lai gan video būtu noderīgās, jo taisu Automata. Mehāniska māksla.) Un ar Richardu bijām uz Car Boot Sale, kas izpaužas kā milziiiiiiga pļava ar simtiem cilvēku, un simtiem mašīnu bagāžnieku un galdu apkrauti ar pekelēm, ko pa mazām naudiņām tirgo. Neatradu, ko meklēju- metāla verķus, skrūves un zobratus, bet atradu hipiju busiņu, un turienes jaukais puisis uzdāvināja man Dreamcatcher. Ķerot tikai labus sapņus. Un zini, pavisam godīgi, kopš pagājušās svētdienas katru nakti man ir bijuši labi sapņi! Pavisam nopietni. Un pēc tam braucu pie Silvas (mana kursabiedrene), kura arī dzīvo karavānparkā, tik drusku tālāk. Shayan. Un tur ir tiiiiiik jauki! Tur it strautiņš, un jancīga koka mazmājiņa, un vannas-māja ar dušām, vannu, krāsniņu un mozaīkām uz grīdas. Un tādām organiskām formām- jo celta apmūrējot mašīnu riepas, un uz jumta aug zāle. Un ūdeni silda solārie paneļi.Kokos sakarināti vēja zvani un karodziņi. ^__^ Un un un Silvas karavāna ir kolosāla. Viņa pati ar tēva-galdnieka palīdzību ir pilnībā pārveidojusi vecu zirgu treileri. Un viss, kas tur iekšā ir viņas pašas taisīts. Flīzes ar gliemežvāku rakstiem. Durvju aplods ar brīnišķīgiem kokgrebumiem. Vāzes un krūzes. Skapji un griesti un ahh. Pārāk jauki. Jā, bet mūsu tās dienas misija- ābolu sulas spiešanas. Tur ir liels liels ābeļdārzs un liels liels angārs ar cirka uzpariktēm UN sulas spiedi. Ā, viss tas īpašums vispār pieder cirka īpašniekam : ) Nu tad tā- tīrījām ābolus, samalām viņus skaidiņās, likām tādās pankūkās iekš sulas spiedes, lējām pudelēs, pasterizējām. Jammm, svaigi spiesta ābolu sula ir dievu dzēriens. ^__^ Pēcāk Silva uzšmorēja brīnumgardas vakariņas. Mmmm. Šodien manas garšas kārpiņas tika izlutinātas. Ā, un kas vēl- Silva man iemācīja taisīt DreamCathers! Jap-jap!

Mhm. jā. Tā ir pagājušā nedēļa. Šī nedēļa ir- darbs, darbs, darbs. Otrdien Jānodod!

p.s. Augšējā bilde by Elīna Priede. Viņas foto projekts par internacionālajiem studentiem.

o43 jep-jep! Surf up!

Tieši tā! Laima mācās sērfot. Atlantijas okeānā!
Pirmo reizi, kad braucām (9th October) bija vētra. Mežonīgi 9feet viļņi un tāds vējš, kas nesa no kājām nost. Haha, un Laima pirmo reiz uz dēļa. Bet pat veselas divas reizes drebošām pekām kā jaundzimušai stirnai ( :D) uzslējās kājās. Ātri vien gan iegāzās atpakaļ sāļajā-sāļajā ūdenī, bet tikuntā.
Bet otreiz, kad braucām (16th October) Laima noķēra tāādu vilni. Laima uzslējās kājās un stāvēja. Un nekrita nost. Un Vilnis viņu nesa. Un tad Laima *eleganti (ne gluži :D) nolēca nost un eiforijā sēdēja ūdenī kādas piecas minūtes līdz attapās. Ā, un vēl Laima iepazīnās ar dikti dikti jauku latvju zelteni Kati, kas mācās performance! Prieks, kur to rodies ^__^

o42 Mani karavānļaudis

23rd October

Mani Karavānļaudis:

* Mūsu pašu kalējs Richards. Biju viņa darbnīcā un izkalu (!) tādu lapiņu. No metāla! Nu zini, tā pa īstam, no metāla stieņa, kuru uzkarsē tais oglēs un tad uz laktas bum-bum-bum ar lielu āmuru kaļ un kaļ, kamēr sanāk tāda maza, vijīga lapiņa ar kātiņu, kas tagad karājas pie mana gaismas slēdža (zini, angļiem tie jokainie slēdži ar striķīti galā, kā filmās- parauj un spainis ar aukstu ūdeni uz galvas... vai arī vienkārši gaisma ieslēdzas :P). Viņa dzīves stāsts arī grāmatas vērts, apceļojis puspasaules, pāris gadus dzīvojis prestižā kartona kastē Londonas ielās un dažādos skvotos, bet tagad strādā antīkā kalējdarbīcā un katru rītu ved Laimu uz skolu savā sarkanajā pikapā ^__^ Un taisa krāsnī ceptu ķirbi ar lazdu riekstiem! (mm)

* Mike. Mūsu intelektuālis ar dikti zilām acīm. Meklē darbu savā profesijā, bet pagaidām bez panākumiem. Audzē čilli un baro putnus. Grib rudu kaķi. ^__^
* Tony mazgā logus. Un fotogrāfē uz melnbaltās. Baro Laimu ar daudz glaunām foto grāmatām. Viņa dzīves prieks un lepnumus- mazs suņu puika, kurš savu laiku izglābts no patversmes, un nu ir viņa kompanjons, lai kur viņš dotos. Arī uz darbu. Un vēl mazā Milly, mīļa sešgadīga knīpa no iepriekšējās laulības, kas nedēļas nogalēs te parādās, mācās spēlēt trompeti pa puskaravānparku un cep cepumus, un kēksus, un mafinus ^__^ un zīmē. Zilas acis, blondi mati, un patīk remontēt zāles pļāvējus : )
* Cleiton, kurš visur brauc ar riteni savā spīdīgajās atstarotāj vestē. Arī pie viņa nedēļas nogalēs ciemos ierodas septiņgadnieks Jack, kurš vislabprātāk skraida pa pļavu savā Batman tērpā. Jā, ar visu apmetni.
* Un Peter Longbottom, rudi čirkains bārdainis : ) tikko pabeidza universitāti. Bioloģija. Strādā par pavāru kinoteātrī. Nē, apgalvo, ka necep popkornu, bet es nezinu vai ticēt :P Atpazīst kodes pēc viņu spārnu rakstiem. Pilna galva kolosālāko random faktu par zvēriem. Tur vistas, pīles un vienu zosu onkuli.
* Rob. Aizraušanās- taisīt fantastiskus radījumus no porymel clay un pārdot iekš ebay. Goblini, fejas un visādi mošķi.
* Skrējējs. Steve. Viņš skrien. Vienmēr un visur. Bet nav steigā. He’s just keeping fit. Vīrietis labākajos gados. Lielākoties redzams skrienot. Savā skrējējtērpā. Dzīvojies pa Austrāliju un Taizemi. Joprojām nedaudz mistiska persona man.
* Toby. Students. Mācās spēlēt bungas.
* Jaz. Dzīvo teltī blakus Tobija treilerim. Meklē mitekli. Viņam viena acs ir zila un otra zaļa! Kā Vecāsmātes baltajam kaķim!!!
* Ally. Aizrautīga puķkope. Tikko kā izvācās no savas karavānas un nopirka māju. Tā ka ja kādam ir vēlme ievākties man kaimiņos- 100 naudiņas un tu esi kļuvis par maza treilera laimīgo īpašnieku/ci.

* Laima.


P.S. Jā, dubultā varavīksne beidzas tieši zem manas mājas. Jādabūn lāpsta! *^__^*

o41 Falmutas brīnumainas Laiks

11th October

Laiks ir viena jokaina lieta. Un Laiks iekš Falmouth it īpaši. Esmu šeit ceturto nedēļu, bet liekas, ka esmu te dzīvojusi vai visu mūžu. Bet atbraukusi tikai vakar. Un iepriekšējā nedēļa bija garākā manā mūžā. Pilns puncis ar notikumiem tai dāmai bij. Pirmdiena bija tik sen atpakaļ, ka knapi vai atcerēties var. Bija pirmie *workshopi. Kursā esam sadalīti trīs grupiņās pa 15, un iesim cauri 5nedēļu rotācijām caur dažādiem materiāliem/procesiem. Man pirmā- metāls,koks,plastmasa. Jautrība sit augstu vilni. Pirmdien taisījām mašīnītes. Un pēc nodarbībām mums bija sacensības ar kursabiedriem! : )

Un otrdien gājām uz Mad Hatters Tea Party. Pa šiko! Un uztaisīju vienu polaroīd bildi!

Trešdien bija jāraksta saraksts ar 40 savām labajām īpašībām /talantiem /sasniegumiem. Tauta, palīdziet! Iesprūdu pie 29. 30, ja pankūku cepšanu skaitītu atsevišķi no smorēšanas kā tādas.

Jā, un mans piecnedēļu projekts ir: develope a small piece of work that is interactive in some way, and that has a moving element.

Ceturtdien uztaisīju dikti glaunu papīrzirgu ar četriem jātniekiem (ar Spoonera kunga instrukcijām) un piektdien visu dienu biju wood workshop un uztaisīju visādus zobratus! Atkal uzliku sev dikti augstu latiņu (laktiņu? :D) un nu mēģināšu viņu pārlekt. Gribu taisīt *automata vai vismaz *mechanical toy. (vari iegūgoglot Keith Newstead, Tom Haney, Cabaret Mechanical Theatre!)

Un sestdien biju sērfot!!! Sērfot! Un esmu dzīva. Uzskatu to par panākumu. Bija dikti liels vējš un mežonīgi-milzonīgi viļņi. 3metrīgi viļņi. Bet kaut kā trīcošām ķepām pat divreiz piecēlos kājās. Protams, tikai lai ātri vien veiktu kārtējo veļasmašīnas kūleni atpakaļ sāļajā ūdenī. Bet tikuntā. Āķis lūpā ir. (mm)

Svētdien uz Gylly pludmali. Sirsnīga pastaiga ar Camille gar kraujas malu (drošu malu). Un Bijām ciemos pie dāņu meitenes Iris, kura dzīvo turpat mājā pie pludmales. Un man liekas, ka viņa ir feja. Nē, ne liekas, bet zinu! Esmu gluži pārliecināta! Un viņa ir bijusi uz feju festivālu. Teica, ka es arī varot braukt. Hihi! Mjā!

Biju uz mūsu klubiņa otro adīšanas vakaru Penryn. Šokolādes kūkas un meiteņu čalas (labas čalas:P) !

Un atkal pirmdiena ir klāt! Šodien taisījām Zootropu (zoetrope) ! Un lai viņš grieztos likām tās spīdīgās lodītes gropītē. Aww. Liels prieks būt te. Pusdienās biju uz Secret Garden. Skaisti. Un saulīte mūs lutināja.

:)

o40 Sērkociņ meitene

28th September, 2010

Angļu universitātēm tāds ieradums uzdod studentiem (arī tikai topošajiem) vasaras projektus. Lai arī ar kādām bailēm es gaidīju savējā nolikumu, atnāca tāds mazs un mīlīgs- create a space or a place in a matchbox. Tā nu es, kamēr Latvijā vēl ļaudis lutināja atvasaras siltā sauļe, uzķibināju savējo. Drusku aizrāvos un vienas vietā uzķibinājās trīs.

Mājiņā skan Mary Poppins Chim Chim Cheree. Un outniņš nes Bēthovena vēstuli Elīzai. Flamingo burvju pasaulē ir mazs optisks triks ar spoguļiem, līdzīgi kā kaleidoskoā. Bet dikti grūti notverams iekš foto.

o39 Laima treileru parkaa?

Sveiki mīlīši. Turpmāk varat mani uzrunāt tieši tā- meitene no treileru parka :D ja jau es te dzīvošu, tad būs vien jāsāk ar to lepoties : ) Mana pirmā māja! Un tā “apgreidota”, ka ir arī riteņi! :D Anglijas dienvidi ir skaisti. Un skats pa manas mājas logu arī- zaļas pļavas un arī skaidrā dienā- pilnas ar mākoņainām aitām. Kopskaitā ar jēriem četri simti. Un tad vēl prāvs pulciņš lamas, guanacos, un divas vecas vistas. Bet viņus visus uzmana un aprūpē sirmais onka Chris ar savām labsirdīgi šokolādīgajām acīm un... astoņiem kolosāliem aitu suņiem. Chrisa dzīves stāsts pats par savi ir grāmatas vērts, kā viņš no Kolumbijas Gorillām unVenecuēlas tarantuliem bērnībā mucis...tā laikam gadās, kad tēvs ir naftas biznesā... Manipārējie treileru parka cilvēk-kaimiņi arī ir tiks dokumentēti, bet vēl jāpaciešas, jo iepazīti pagaidām tikai divi no ~desmit.
No ekonomiskā viedokļa veroties (izklausījās šiki,ne? :P jāā, esmu baigais ekonomists 8)), esmu viennozīmīgs uzvarētājs šai studentu mājokļu meklējumu cīņā, bet, manuprāt, arī no visiem citiem skatu punktiem šī izvēle izskatās tikai arvien daudzsološāka! Kur vēl dabūsi tādu skatu, pļavu potenciāla mazdārziņa un ja vēl sarunātu tās divas vecās vistas atsākt dēt pa kādai olai...mm. Lai tiktu dušiņā ir jāšķērso puspļava dvielītī, bet arī tam nav ne vainas :D vienīgi sāku apsvērt iespēju iegādāties vannas halātu, būs pieklājīgāk : ) Un Chris ir īsts dārgums- ne tikai pirmo nakti izmitināja savās mājās, uztaisīja brokastis, atvilka manu treileri, bet vēl visu dienu palīdzēja man ieriktēties, izbalansēja manu treileri tā, ka runā- esmu vienīgā ar pareizu *līmeni visā Calamankey, un klāt tam visam aizveda iepirkt ņammu. Un es to vien palīdzēju kā paturēju lamu aiz ausīm, kamēr viņš viņai dakterē actiņu.
Klausos Kārli Kazāku, lasu Raivja Dzintara “Ceturto Atmodu” un prātoju, ka otrajā oktobrī laikam jau vajadzēs veikt to piecas stundas garo ceļu līdz Londonas balsošanas urnai. Un skaidri apzinos, ka es nebūšu viena no tiem latviešiem, kas aizbraucot svešumā zuduši savai tautai un zemei. Varbūt paies kāds brītiņš, kamēr atjēgšos, kur tad bija tā pareizā ceļa puse, un atradināšos no nejaušas piena liešanas tējā, bet mājās braukšu.

038 Oxford Brookes FoundationArt&Design Final Exhibition

4^th June

Mēnesi ilgais gala projekts nu ir noslēdzies un klāt ir izstādes atklāšana. 120 censoņi.120 labi, ne tik labi, un izcili projekti. 500 vīna glāzes. Karsts. Laimai mugurā zilā kleitiņa ar baltiem kaķiem. Tiek teiktas runas, aplaudēts, čalots, ģībts, sveikts un dzerts. Lai nu kā- te nu ir manis izlolotais projekts. Kate teica, ka gluži latviski- bērzi ar visām piepēm pie sienas. Tad jau varbūt var nesatraukties par tādiem niekiem kā piens tējā. Jūs jau ziniet, ka man runāšana īpaši nepadodas, tad es tā klusītēm nu lavīšos uz virtuvi dzert tēju ar pienu un ēst zemesriekstu sviestu no burciņas, kamēr tu klusītēm (vai skaļi?) vari apskatīties manas Putnucilvēku Gaismas (Birdman Lights).

213 dienas prom no mājām

O37 ku-kū!

13^th May

Biļetes nopirktas jau 30.martā! Laima klusi, klusi kā pats peles dvēseles iemiesojums dodas uz autobusu! Oho! Pie Universitātes autobusa pieturas ierauga lapsu! Oksfordas centrā 1os naktī! Hah, nospriež, ka tā ir laba zīme- šodien esmu viltīga kā lapsa un klusa kā pele! Tā gan. Vēl vakar biju pāvs, šodien jau lapsa! Ei tu izseko līdz visām tām pārmaiņām un raksturu šķautnēm. Lai nu kā, 4 stundas autobusā, 3 stundas lidmašīnā, (zvans mammai un sveiciens māmiņdienā, izostu gaisu un noskaidroju viņas plānus), 1,5 stundas autobusā, 10min puķu tirgū, 15min mašīnā un tuk-tuk-tuk pie mājas durvīm! Hallo mammu! Pabāžu degunu aiz smaržīgā puķu pušķa un redzu tik mammas brīnumu pilnās lielās acis caur logu rūti! Nu ne jau viņa ies durvis atvērt, nē, skrien augšā pa trepēm un sauc Pauļuku lejā. Tā nu uz mani tur skatījās 5 minūtes no vietas līdz arī nolēma, ka varbūt arī tēju piedāvās un istabā ielaidīs :P Pārsteigums laikam izdevās vēl labāk kā bij cerēts.

3 dienas saules, pieneņu pļavas, mīļuma, multeņu, meža un upes. Un tad atkal tās 15min+1,5h+3h+4h un trijos naktī esmu savā Oksfordas istabiņā un no rīta tas liekas kā vien brīnumains sapnis.... Bet tad uz mani skatās Paulas neaizmirstuļu zilās acis, un pieneņu vainags ir galvā, un fejas spārni plivinās, un laikam tā tomēr bija realitāte, tikai daudz skaistāka nekā cilvēks atļaujas cerēt uz.

191 dienas prom no mājām

O36 Zilo zvaniņu paklāji

8th May

Vakarā pusē mūsu jautrā kompānija ar visām ēzeļu pauniņām aizkuļās līdz pat Witney (Oksfordas svārku mala (outskirts?) J ) , kur Kamilla mājo. Vecāku nav mājās. Oho! Vai tu domā to pašu ko domājām mēs? Aha! Tā gan! Mjā, cepam vakariņas sev paši nu :P Nu jā, un maza ballīte jau ar sekoja. Bet apņemšanās celties rīta agrumā tā ap 5iem liek ļautiņiem posties uz migu. Laika vecis gan sola lietu visai dienai un arī nākamai, bet mūs-zvērus tādi nieki nebaida! Tomēr pamostoties ap tiem solītajiem pieciem rītā, saprotu, ka te nekādas steigas priekš skaistās rīta gaismas nav, tā ka dabūjam vēl kādu kripatu miega un kārtīgas brokastis un daudz-daudz smieklu, meklējot piemērotu ietērpu mūsu draugam Flamingo! Kamillas māsas rozā pidžammbikses? :P Google karte rokā un aidā uz Badbury Hill Bluebell Woods, Faringdon, Oxfordshire. 20min un esam pie zilās paradīzes vārtiem! Laima no priekiem lēkā, jo tiešām ir tāda vieta, kur zeme no vienas vietas noklāta ar zilajiem zvaniņiem! Un mēs esam tur! Un arī lietus ir pārstājis! Un, un, un! Jāāā.... Un tā lēnā garā, ko nedaudz pasteidzina bailes par pārsalušajiem roku un kāju pirkstiem, top “Bluebell Wood” foto-sesija. Pavadīta ar izbrīnītiem garāmgājēju skatieniem un mūsu pašu smieklu orķestri. Atmiņas karte ir pilna, vēders kurkst un gribas dzert kaut ko siltu, siltu un gremdēties burbuļvannā! Pa-ram-pam-pam! Un tā arī darām! Paldies manai lieliskajai komandai- Flamingo/Patrick, Butterfly/Milly, Ladybird/Camille un es- nu lepna kā pāvs ^__^

190 dienas prom no mājām

O35 Skotijas maģija

21^st March

17 stundas grāmatas lasīšanas, ēšanas un grozīšanās, lai iekārtotos miegam. 17 stundas domu un pārdomu. 17 stundas iekš autobusa un rīta saulītē mani jau savā varā ir pārņēmusi Skotijas maģija. Kas tas, jūs jautāsiet? Tu zini, kad esi tās varā tad, kad autobusa šoferis tev saka “djfhdjf wyyhsjfhjsa jkfsalwoiulk lldhjdh čin-čin Aberdeen!” un tu pat aptuveni saproti tā nozīmi- kad ieradīsimies Aberdeen tas tiks paziņots ar čin-čin. Izbaudu Skotijas viesmīlību, kas sveic mani ar neviena-paša-mākonīša-debesīm un spožu sauli. Tā daļa, kurā man 40 minūtes jāstiepj savs 100-kilogramīgais (pārspīlēju?:P) portfolio uz Sofijas (CouchSurfer no Grieķijas(!)) mājām, nav īpaši romantiska, bet eh, ko tur daudz, arī nedaudz pasportot vajag. Kolīdz ierodos Sofijas mājā, kurā trūkst tikai pašas Sofijas, mani sveic jau pieminētā skotu viesmīlība tikai itāļa izpildījumā- manā priekšā tiek nokrauta kaudze ar ēdienu un piedāvāts vīns un sula, un ūdens, un tēja. Pēc tam, kad ar pāris maģisko pogu piespiešanas salaboju itāļu puiša internetu, tieku pie iesaukas “Superrr-girl” ar to īpašo itāļu “R” burtu. Lai jau. Dodos uz interviju Robert Gordon University (Gray’s School of Art). Onkulis autobusā ķiķina uz saka “Jums zīmulis no matiem tūlīt izkritīs!” Paldies mīļo onkuli, bez tevi es būtu pazaudējusi savu 2B! ^__^

Ierodods RGU un mani sagaida tāds skotu vīrelis labākajos gados ar skaidrām-skaidrām Vidusjūras zilām acīm, paņem manu (joprojām 100-kilogramīgo) portfolio un izved caur gaiteņu labirintu uz interviju telpas. Es viena (pārsteidzoši mierīga) - viņi divi (pārsteidzoši draudzīgi un ieinteresēti). Intervija. Ekskursija pa universitāti ar vienu no viņiem, kamēr otrs lasa manu 13-lappuses garo eseju. Kad esmu atpakaļ, viņi izskatās mistiski izjautrināti par man nezināmu faktu. Esmu nesaprašanā. Viens saka otram, lai pasakot man. Hmmm? Izrādās- Skotijas maģija spēlē ar mani kārtējo no saviem trikiem- manā esejā, kurā rakstīju par trīs dizainerēm/māksliniecēm, viena no tām- Skotijā dzīvojošā japāņu stikla māksliniece Keiko Mukaide ir viņa sieva!!! Nu kā tā var? Sakritība, jūs teiksiet?

Nosmejamies un es dodos atpakaļ pie Sofijas. Jūra. Mēbeles, kuras var atrast uz ielas. Kaijas, kaijas, ar mani atkal runā kaijas. Tukša spēļu zāle. Lukaš no Polijas ved mani ekskursijā pa Aberdeen. Iedomājies! Viņiem ir kādas septiņas baznīcas, kuras ir pārvērstas par- uzmini nu? Naktsklubiem un krogiem! Neesmu reliģioza...bet nu kā tā var? Mamm, es vakar biju baznīcā. Un dzēru tur tumšo alu. Šīš. Ar Sofiju un viņas trim itāļu draugiem ejam uz piekrastes pirātu krogu ar metāla mūziku svinēt Svētā Patrika nevienam nezināmos varoņdarbus.

Rīts. Kopā ar svaigiem kruasāniem un apelsīnu sulu dodos ciemos pie itāļu puišiem uz brokastīm un klausos viņu koncerta mēģinājumu (uz pašu koncertu diemžēl netikšu, jo tas ir vakarā). Oj, oj, oj. Labākā ģitārspēle kādu esmu dzirdējusi. Un tādas balsi. (mmm) *^__^*

Bet ir laiks doties tālāk! Aidā uz Akmens-debesīm (Stonehaven)- piekrastes ciemats ar slavenu cietoksni. Bezgalīgas-bezgalīgas ziedošu krokusu pļavas! Krokusu! Iedomājies!? Krokusu! Saule, vējš, Ziemeļjūra, pils un es. Akmeņu kolekcija. Brīnumainā tikšanās ar Shaun McGregor. Īsts skotu krogs. Truši!!! Kā man nepatīk atvadas.

14 stundas grāmatas lasīšanas, ēšanas un grozīšanās, lai iekārtotos miegam. 14 stundas domu un pārdomu. 14 stundas iekš autobusa un esmu atpakaļ zinību pilsētā.

149 dienas prom no mājām

O34 Mr. and Mrs.Squirell

20^th March

Trīs nedēļu ilgais Londonas suvenīra projekts noslēdzies. Šeit vari redzēt dokumentāciju no vāveru bandas pirmās pastaigas vietējā parkā.

148 dienas prom no mājām

O33 tintes briinums

Mūsu ar Kamillas eksperimenti viņas Venēcijas projektam. Nabaga fotostudijas vīreli biedējām ar runām par "nu mēs jau tur vardi nemetīsim". Hihi. Un "Vai te lāpas var nest iekšā?" Es domāju viņš bija ļoti iepriecināts, kad mēs aizgājām un tā ēka vēl stāvēja :D lai gan...mēs jau tā mierīgi. Un vispār- kāpēc gan lai kāds priecātos par mūsu promiešnu...nu tas ir pāri manai saprašanai ^__^

O32 pirmā intervija un čuk-čuk-bānis

8^th February

Iepriekšējā nedēļa pagāja lielos un mazos darbos, kā arī lielos un ļoti lielos uztraukumos. Pirmkārt, turpināju Londonas projektu- gan skeču kladē, gan uz mīļotajām A1 formāta lapām. Top suvenīrs Londonai. Bet galvenā mana nodarbe bija portfolio pielabošana un visādi mazi sīkumi katrā pagājušā semestra darbā. Tā teikt piepulēšana, pieslīpēšana un gandrīz vai apzeltīšana un ierāmēšana :P

Lai nu kā- rīts sākās ļoti agri, bet ne miegaini, jo priekšā svarīga misija- nokļūt 436 km tuvi-tālajā Falmutā (Falmouth)- un tad jau miega rūķis no bailēm ne tuvumā nenāk.
Autobuss, autobuss, vilciens, vilciens, kafejnīca, vilciens. Ļoti omulīgi zili sēdekļi un ausī Kamillas plastmasas mūzikas ierīce spēlē angļu folkmūziku ^__^ skicēju un domāju par intervijas jautājumiem un to, kur es sevi redzu 5 gadu laikā. I’ nejautā!

Lai nu kā- galā nokļūstu bez galvu-reibinošiem piedzīvojumiem, un arī bez bailīgiem negadījumiem kādi gadījušies Kamillai- zemes nogruvumiem un līķim uz sliedēm. Uzskatu to par labu zīmi. Stacijā mani sagaida saulainā Seema, pie kuras palikšu pa nakti pirms intervijas. Dodamies ekspotīcijā pa mazo pilsētiņu, kurā ir daudz kalnu un leju, kas liek nabaga autobusiem pukšķēt kā ežiem, kas mēģina uzrāpties priedē, ir arī daudz palmu un kaiju kā Vidusjūras miestiņā, ir brīnumgardas “pasties”, un noslēpumainā Falmutas maģija, kas visu tās iedzīvotāju gludi ķemmētos matus 3 mēnešos pārvērš garos dredos! Neviens nespēj tai pretoties un pat paši stiprākie salūzt pret šo stipro maģiju. Lai aizietu līdz veikalam un atpakaļ teorētiski ir nepieciešamas 10min, bet praksē tas ir visnotaļ neiespējami, it īpaši ejot kopā ar Seemu, kura pazīst liekas ikvienu miestiņa iedzīvotāju, un tā nu 10min pastaiga izvēršas stundu garā piedzīvojumā ar daudz socializēšanos un iedāvinātiem Eikalipta koka zariņiem tējai. Vakarā ejam uz Jacob’s Ladder, kur notiek mūzikas vakars, kurā vietējie entuziasti spēlē mūziku un Laima komunicē ar Old Rosie... ^__^. Par Jacob’s Ladder šo bāru sauc tāpēc, ka, lai tajā nokļūtu, ir jāuzrāpjas pa klints-stāvajām gandrīz-miljons-pakāpienu garajām, bet skaisti-izgaismotajām kāpnēm. Kārtīgs miegs un no rīta Laima ir pilnā gatavībā stāties pretī ne tikai īgniem intervētājiem, bet arī pasaku pūķiem. Bet izrādās, ka miestiņā pūķu nav un nav arī nejauku autobusu, kas nenāk laikā, jo manējais atnāk ar karalisku precizitāti (lai gan daži saka, ka karaļi gluži precīzi nenākot). Nabaga busiņš knapi ripo lejā un augšā pa stāvajām un šaurajām ieliņām, bet arī Lielbritānijas tālajā dienvidu galā brīnumi notiek un busiņš ar visu Laimu nokļūst galā.

Hermione mani izvadā pa universitāti. Tā ir tik kolosāla universitāte. Un uz jumta aug zāle! Un viņiem ir lāzers! Nuu...ne jau ieroču lāzers, bet tāds, ar kuru var izgriezt cm mazas skudriņas biezā koka plāksnē! Oj-oj-oj. Un tādi visādi darbi! Oj-oj-oj. Laimai tīk tas, ko viņa redz! Kopā ar pārējiem gaidot savu intervijas kārtu iztaujājam esošos studentus par visiem universitātes ikdienas sīkumiem un lielumiem. Tā pļāpājot un dzerot tēju arī visi uztraukumi kaut kur izplēn un ar zināmu pārliecību un drošu soli dodos un “Telpu”. Bet Jasons (kursa vadītājs un intervētājs) mani iepriecina jau pašā sākumu sākot stāstīt, ka viņi nupat kā sākuši dibināt sakarus ar Latvijas Mākslas Akadēmiju un, ka būšot apmaiņas programma studentiem...un..un..un... jaaaa! :))))

Parādu un izstāstu par maniem darbiem. Šurum- burum un mana mūža pirmā intervija ir galā. Viņš saka, ka ir diezgan pozitīvs par mani, bet gala atbilde būšot pēc kādas nedēļas. Atvadas no pilsētas ar draudzīgākajiem un dredainākajiem cilvēkiem Anglijā, jūras, palmām, “pastries”, un neparasti patīkamajiem autobusiem.

Autobuss, vilciens, vilciens, sviestmaize, vilciens, autobuss, gulta.
-Ššššššššš!
-Laima guļ!

118 dienas prom no mājām

O31 zābaks, LONdona->Katiņa

31^st January, 2010

Pa iepriekšējo gadu esmu bijusi čakla- 64 dienās 30 ieraksti! Nu labi, es nedaudz šmaucos, jo 64.diena bija novembris un galīgi ne vēl gada beigas...bet tikuntā!

Pirmā nedēļa Oksfordā aizvadīta zīmējos savu zābaku no visiem skatu punktiem un izmantojot visādus “stilus”. Un tad vēl zīmējot krāsu tūbiņas kompozīciju ar resnu otu. Tā un šitā. No vienas puses un otras. Jā, jūs nepārklausījāties- tieši to es darīju visas 5 dienas un vēl mazliet ievilkās brīvdienās. Mieru mīlīši, tikai mieru, nevajag uzriez palikt zaļiem aiz skaudības. Ne jau visiem tiek tā laime katru dienu zīmēt savu neaizmirstulīšu zilo zābaku! :P

Bet kad nu mani kursabiedri bija devušies uz tālo un auksto Venēciju, Laima devās uz silto, mājīgo un labi vēdināto Kates istabu ( kura, starp citu, atrodas LONDONAS 2.joslā, kas ir 45 autobus-biedru un metro-biedru vērošanas pilnu minūšu attālumā no centra). Nu jā- tātad uz Londonu. Londonā ir apmācies, bet lietus nav gaidāms, termometra stabiņš svārstās no –1 līdz +3 pēc Celsija, bet pirksti salst arī pašas adītajos cimdos (lai gan tie man mēdz salt pie jebkuras temperatūras).

Šo piecu dienu laikā Laima turas pie rūpīgi izstrādātā plāna- apskata trīs galerijas: National Gallery, Portrait Gallery un Tate Britain, pāris mazus un ne-tik-mazus tirdziņus: Spittalfields Market, Brick Lane, CAMDEN, kā arī China Town iekš Soho, Hyde Park un Hamsted Heath + daudz ko citu, tai starpā pavada vairākas savas dzīves stundas publiskajā metro prātojot filozofiskas domas ar sadzīvisku pieskaņu.

Ar Laimu atgadās, kas tāds par ko sapņo ikviena meitene (un arī daži puiši. Nemaz neliedzieties!)- Laimu uz ielas kāds pamana! Jā! Tas beidzot ir noticis! Nu labi, tā nebija modeļu aģentūra...bet tomēr. Laimai piedāvā piedalīties masu skatos kādā filmā kaut kad nākotnē. Nu jā...jebkura gadījumā...es dabūju rozā vizītkarti un kāds dabūja manu e-pastu un bildi. Lai nu kā- tālāk seko ar vien aizraujošāki piedzīvojumi-
Nacionālajā galerijā Laima sāk pļāpāt ar kādu onkuli, kurš zīmē no gleznām un kā izrādās ir arī zīmēšanas pasniedzējs. Tā nu tiek aizvadīta gandrīz stunda runājot par dzīvi un mākslu, un to, ka jāsāk zīmēt no acīm, jo tās ir sejas centrā. Un vēl miljons un viens padoms, tai skaitā, kuru pildspalvu izvēlēties.
Jā, un pēc tam Laima redz kā ielu mākslinieks trako kreklā brauc ar vienriteni. He-he! Nu tas gan tevi beidzot pārsteidza, vai ne?

Laima māca Katei cept “flapjack” jeb “saldu auzu plāceni”. Un Kate baro Laimu ar milzum daudz greipfrūtiem un piedzirda ar antīku sidru. Šīš. Un padara atkarīgu no romantiskā ārstu seriāla “Gray’s Anatomy”.
Tiek nolemts biežāk ciemoties.

Šodien ir svētdienas vēla nakts un Laima cenšas vēl iespēt pēdējos darbus rītdienai.
Saldus sapņus!

110 prom no mājām