Esmu Laima no Latvijas un šis ir blogs par manu dzīvi studējot BA Contemporary Crafts Falmouth University, pie palmām un okeāna (2009-2013). Turpinājums šeit: http://laimagrigone.wordpress.com/
Šīs nedēļas projekts- tekstils un mode. Taisām tērpus no plastmasas maisiņiem. Gāju diedelēt zilus maisiņus.
Jautāju indiešu pārdevējam- vai varat man iedot dažus maisiņus?
Viņš saka- cik tev vajag?
Es- nuuu, cik var?
Viņš- 1 vai 2.
Es- piecus? :)
Viņš- divus!
Es- trīs? Nu laabi- divus! :P
Eh, jāpraktizē sava kaulēšanās māka. P.S. saruna nenotika latviski :D
Labi cilvēki atdeva savus pārpalikušos plastmasas maisus- jupii- nu man sanāks kleita. Ar Kamillu smejam, ka vienu dienu tais savos tērpos arī nostaigāsim. Hehe.
Braucu ar riteni un apdzenu mūsu autobusu. Cik gan stilīgi es sajutos. :D Ritenis sniedz tādu neatkarību!
Pankūku pirmdiena rit pilnā sparā- šonedēļ atkal pienākusi mana un Kamillas kārta. Zemesriekstu sviests ^__^ Pēcāk skatāmies vienu no visstulbākajām, bet arī smieklīgākajām komēdij-sērijām “The Mighty Bush”.
Šodien nopirku riteni no onkuļa Antonio, kuram ir mazs, balts suns Pako, kurš saprot tikai Portugāliski. Maksāja 30 naudiņas- tikpat cik mana velosipēda slēdzene. Cilvēki smej, ka kāds nozags manu slēdzeni un atstās riteni. Bet velti viņi smej, jo Rozmarīns ir ļoti skaists velosipēds. Un viņam ir jauks, balts, aprūsējis bagāžnieks. Un pat zvaniņš. Varbūt nākam mēness būs arī spogulītis. Un Antonio solīja, ka pameklēšot augstāku stūri, un tad jau būs kā īsts kruīza kuģis. Tā kā zinu, ka cilvēkiem patīk zināt visas cēloņsakarību ķēdītes, tad par Rozmarīnu viņu sauc tāpēc, ka pirms satiku Antonio, gāju garām Rozmarīnkrūmam, kurš traki labi smaržoja. Un ritenis ir violets. Un es nezinu kāpēc, bet man liekas, ka rozmarīna ziedi varētu būt violeti. Varbūt tāpēc, ka es rozmarīnu nedaudz asociēju ar lavandu.
Šodienas sevis lutināšanai nopirku kokosriekstu. Mamm, drīkst tač sevi reizēm palutināt, vai ne? : ) Un nebija tik dārgs- 59 p.
Braucu ciemos pie Janjas (couchsurfere no Slovēnijas, kuru pirms kāda laika izmitināju pie sevis uz vienu dieniņu, kamēr viņa meklēja istabu Oxfordā). Tāds pamatīgs gabaliņš- nabaga Rozmarīnam būs pamatīgs testa brauciens. Esmu izprintējusi diezgan čābīgu karti tikai ar pāris ielu nosaukumiem, tāpēc visu brauciena laiku jūtos apmaldījusies (lai gan patiesībā neapmaldījos ne reizi). Visu laiku braucu pa lielisku velo celiņu, kurš tik plats, ka pat ļoti korpulenta mašīna varētu izbraukt. Velo celiņš nogriežas un nu vijas gar milzīg-platu šosejas malu. Ceļš ir lejup no kalna un var redzēt makten tālu- tas mani biedē, jo nezinu vai braucu pareizi. Kaut kur pa vidu redzu vienu gājēju un bailīgi ripinos lejā...diez ko negribas mīties atpakaļ kalnā gadījumā, ja braucu nepareizi. Jautāju sievietei, vai šī ir pareizā iela. Viņa nopietni paskatās manī un saka : “No, no, no”. Es rādu viņai karti un jautāju vai tur tālāk ir vilciena sliedes (kuras man teorētiski būtu jāšķērso), viņa saka: “No, no”. Nu gan es sabīstos. Bet esmu neatlaidīga. Jautāju viņai, kur tad es īsti esmu. Viņa saka: No, no. No english!” Ak jel! No English! Nekad neesmu bijusi tik priecīga par to, ka kāds nerunā angliski! Tātad tomēr pastāv iespēja, ka esmu uz pareizā ceļa. Mēģinu attēlot vilcienu: čuk,čuk, tu-tuuuuu! : ) Viņa nedaudz pieliec galvu uz vienu sānu (kā suņi dara, kad skatās tevī ar tām cilvēcīgajām, visu saprotošajām acīm) un pamāj ar galvu, un saka vēl, ka čuk-čuk not today- tomorrow! Smaidu un saku paldies. Drīz vien arī atrodu īsto vietu. Janja īrē istabiņu kolosālā vietā. Saimniekam Trevoram ir liels, pelēks čempion suns Quinsley (nezinu vai uzrakstīju to pareizi) un TRUŠI pagalmā! Divi milzīgi pelēki truši ar TIK lielām ausīm! Es nekad neesmu redzējusi Tik lielas ausis. Pat manas ausis (paldies Aipap) nobāl šo milzu ausu priekšā. Un vēl viņam ir šinšillu ģimene. Ar maziem šinšillēniem. Otra īrniece- ķīniete, kuras vārds izklausās kā “JĀ” gatavo mums suši. Cerēju beidzot nobaudīt īstu, ļoti tradicionālu ķīniešu suši, bet nekā. Viņas pat nelika iekšā zivi, bet gan DESU! Iedomājieties- desu! Suši iekšā likt desu!? :D Bet veģetārie suši priekš manis gan bij dikti labi- tur viņa ielika vēl tādu mistisku dzeltenu dārzeni, kurš skaitījās “marinēts redīss”. Janja cienā ar viņas vecāku paštaisīto plūmju un augļu alkoholu. Ņammīgi. Bet es laikam neko alkoholisku nevaru iedzert neviebjoties :D Lai nu kā, viņas nolemj paklausīt manam padomam un iet uz klubu “Purple Turtle” (jauka vieta, vērts uz turieni aiziet kaut tikai dēļ nosaukuma). Kamēr dāmas ģērbjas nomazgāju traukus- kā nekā- kurš taisa ēst, tas nemazgā traukus, vai ne? Mēroju nu ceļu atpakaļ un domāju, ka vajadzētu piemontēt ritenim lampiņu. Bet Rozmarīns ir izturējis pārbaudījumu un tiek iecelts par manu oficiālo rumaku. Pavadu vakaru zīmējot savu roku no dažādiem skatupunktiem un nemitīgi aizmirstot izdzert savu tēju. Heh- ak, jūs lielie tusētāji- arī tas ir labs veids kā pavadīt sestdienas vakaru!
Ar Hannu ieturam auzu pārslu putras brokastis pretējā dzīvoklī pie Kamillas. Viņas gan smej, ka neesot viņas nekāds Olivers Tvists, bet beigās atzīst, ka tā putra bija ne tikai veselīga, bet arī garšīga (dēļ rozīnēm un riekstiem ^__^). Ārā līst. Gaidot autobusu slēpjamies zem mana violetā dvieļa. Noteikti izskatāmies makten smieklīgi, bet nevar taču matus saslapināt : ) Izbraucam drusku laukā no Oxfordas uz Kamillas pilsēteli- Witney! Viņas mamma mums uztaisījusi pusdienas. Oh un ah! Labākās pusdienas kopš esmu Anglijā. Un viņu māja tik mājīgi iekārtota- liela daļu mēbeļu esot no Francijas antikvariātiem. Un Kamillai ir īsta leļļu māja! Nu tāda kāda filmās- bet labāka. Un iekšā visas tās mazās lietiņas- pat maziņa zobupasta ( ~1/6 no mana mazā pirkstiņa) uz tualetes izlietnes maliņas Un viss tik, tik maziņš un mīlīgs. Un kūciņas uz pusdiengalda. Man iegaršojas tēja ar pienu. Hmm. Mistiski. Kamilla mums spēlē vijoli! Tādas jautras īru dziesmas, ka kājas pašas cilājas un prasās ugunskurs, ap kuru dancāt. Un tad tās skumjās, sērās dziesmas. Kamēr dzeram tēju lietus ir pārgājis. Kamēr aizbraucam (Kamilla vada mašīnu, bet es sēžu priekšā un izliekos, ka stūre ir manā pusē (kā tam būtu jābūt)) laiks nedaudz noskaidrojas un kamēr aizejam nelielo gabaliņu līdz Minster Lovell saulīte jau izlien no mākoņiem un MIRDZ ! Un atspīd daudzās mazās lietus lāsītes zālē. Skaistums. Un te pēkšņi zeme dārd it kā mums tuvotos mežonīgu zirgu bars! Bet nē- tie ir sacīkšu suņi (prāvs bars), kas acīmredzot trenējās skriešanā. Fjū! Mums visām trim gari svārki un lietussargi. Jūtamies kā lēdijas no seniem laikiem...nu varbūt drīzāk zemnieces no seniem laikiem :D Rāpjamies kokos. Lēkājam un spriņģojam. Hipijs. Un tur ir tik daudz kazeņu. Pilnīgi žēl, ka nav nevienas turzas. Tik lielas, melnas un sulīgas. Nu nē- tādas ogas nevar atstāt. Nolemjam ziedot vienu lietussargu- un lasām tajā. Hehe. Kad aizbraucam atpakaļ, Kamillas mamma mums ir uzcepusi burkānu (!!!) kūku! (Mmmmmmmmmmm) ! Jādabū recepte. Un dodoties prom ieliek vēl prāvu gabalu glaunā kārbā (izskatās pēc cepuru kārbas...).^_____^.
Laimīgā kārtā mūsu grupu vērtēšana iekritusi pēdējā, tā ka sanāk vēl pāris stundas darba. Pabeidzam, kas pabeidzams. Izkrāsoju sejas. Zils, zaļš, brūns, balts. Tīkami. Ahh, kāda kolosāla, radoša atmosfēra! (mm)
Ceturtdiena. Kamilla baiļojas, ka šī nu būs kāda dīvaina tradīcija- katru ceturtdienu izkrāsot viņu zilu. Nu tikai dažas strīpiņas ^__^ Manas jaukās modeles un mākslinieces izlīdz manā projektiņā. Simboli- tā gan.
Uztaisu arī četras ģipša sejas. Ho-ho-hou! Man patīk ģipsis! Un sejiņas sanāk jaukas un maigas. Tik gludas kā bēbīša dupsis :P
Ir noīrēti divi lielie busi priekš mums. Les Londres. Pa ceļam spēlējam vārdu spēles un īkšķu kaujas. Mūs izlaiž pie Tete Modern. Jill Magid izstāde. Kāds mani no mugurpuses apskauj! Kate! Ho-ho-hou! Ak tad tā jūtas bērni ziemassvētkos! Jerwood Drawing izstāde. Te daži darbi ir nu Tik smalki izstrādāti. Jomajo. Vienu zīmēju japānis Chie Komish...liekas kādus gadus trīs vismaz. Ar melnu pildspalvu uz plānā (tracing) papīra. Ak man dieniņ. Kādus tik brīnumus nevar izdarīt ar parastu grafīt-kociņu. Ar Kati čāpojam gar Temzu un pļāpājam par šo un to. Sireāli. Summerset House. Keramika. O-la-laa! Es arī tā gribu. Un dāma, kas šuj bērnu drēbītes no izmestām drēbēm. Recycle. Un tik glaunas! Būtu man lieki £ 30... Esmu noklīdusi no grupas. Palikusi vairs tikai stunda- 5os jābūt pie Tete Britain. Nolemju riskēt un mēģināt paspēt uz Anish Kapoor izstādi. Oj, un kā es NEnožēloju! Pats labums! Ložmetējs, kas ik pēc 20min šauj sarkanu krāsu pretejās istabas sienā. Baltas sienas, zelta ornamenti un kāds tur šaudās ar krāsu! Un milzu vilciens (no tāsp pašas sarkanās masas) lēni kust car trim istabām atstājot aiz sevis sarkanu sliedi. Un greizie spoguļi. Un Dzeltena Saule pa visu milzīgo galerijas sienu hipnotizē mani. Laiks kā jau Anglijā. Trīs reiz vari minēt- vai līst? :P Tomēr veiksme ir manā pusē un izejot no metro stacijas satieku divus kursabiedrus- un oooo- ar lietussargu. Kopā nu joņojam uz Tate Britain un knapi paspējam. Jupī. Autobusa sēdeklis. Vakarā pārvēršam Kamillas istabu par mazo mākslinieku darbnīcu. Es taisu Norbertu. Māli, māli.
Šodien tieku printmaking studijā. Jupī. Uztaisu mandalu. Sajūtos kā īsts printētājs. Strādāju pie sava galda un pēkšņi izdzirdu kādu kolosāli spēlējam klavieres. Izskatās, ka neviens nepievērš tam uzmanību. Izeju hallē un šeku reku divi puiši spēlē klavieres, meitene tur tādu profesionālu mikrofonu garā kātā (kā tele-vīzijā) un trešais puisis ar kameru uz statīva filmē. Piesēžu maliņā un turpinu lipināt savu spageti mandalu. Visi brīnās kā manas vakariņas kļuvušas par mākslas darbu. Pēc Uni dodos uz darbiņu. Šodien Hertford Koledžā vakariņas. Pasniedzam lasi, vistu/veģetāro lazanju, zemeņu kūciņu, kafiju. Mmm, pa vidam tieku arī es paēst. Maza, apaļa kūciņa, ar zemeni virsū esi tu. Tieši paspēju uz autobusu. Veiksmīgi.
Šodien taisu spageti mandalu. Ak, mana labā līmes pistole. Un apgleznoju kastaņus. Šodien ēdienkartē bija kartupeļu pankūkas, kuras pat angļu cilvēki atzina par labu esam. Pat ar dīvaino vielu- skābo krējumu- pa virsu. Mmmm. ^__^ Vakarā atnāca meitene Janja (no Slovēnijas) (Nu ne jau atnāca no Slovēnijas, bet viņa ir no turienes :P). Mana pirmā couchsurfing pieredze iekš UK. Dikti labi, dzērām tēju un runājāmies. Psiholoģe. Viņa meklē dzīvokli Oxfordā. Laikam īrēs istabu no viena vīrieša, kuram ir dārzs un liels, pelēks suns. Teica, ka varēšu iet ciemos un vest pastaigā kolosālo suni. Buča Rendai. Un mammai. Un Pauliņai. Tik jauki bij dzirdēt viņas balsi. ^__^
Sapņoju, ka esmu atbraukusi mājās un skatos kā mamma spēlē bakstebolu. Viens pret viens ar būdīgu vīrišķi. Mamma uztaisa kaut kādu traku triku un apiet viņu- iekšā! Publika gavilē. Pēcāk svinam mājās. Ņammāju. Un aizlidoju atpakaļ uz Angliju. Pamostoties saprotu, ka tas bija tikai sapnis un mana gurķu burka joprojām ir Latvijā.
Šodien man iziešana laukā nespīd. Visu dienu pa māju vien, pa māju vien. Vienīgi līdz miskastēm aizgāju un atradu dažas lieliskas kartona kastes- lielākas un mazākas. Kartona kastes ir tik laba manta- kāpēc viņas sviež laukā? Ā- viņi zina, ka Laimai noderēs .^__^. Iedvesmojoties no Pitt Riverss muzeja un brīnumainās kartona kastes nolemju uztaisīt “briesmoņa istabiņu”. Top zaļais briesmonis Ho un viņa ienaidnieku galvas, tiek izkrāsota viņa dzīvojamā telpa. Ak, kā man patīk māls. Uztaisu vēl zilu putniņu, kurš sēž uz otas, un suni, un puiku, kurš sākotnēji varēja kustināt rokas un izskatīties mēnessērdzīgs, bet nu var viņas kustināt tikai drusciņ un izskatīties nerātns. Tie pēdējie trīs personāži gan neietilpst manā projektā, bet man tik ļoti gribējās viņus uztaisīt.
Pieceļos nedaudz vēlāk kā pienāktos. Ar Kamillu un Ivetu dodamies uz pilsētu ar ļoti kulturālā mērķi- MUZEJS. Apskatam mistisku modernās mākslas muzeju, kur kāda dāma ir izveidojusi “mākslu” no pūdera, lūpukrāsām un līdzīgiem brīnumiem. Bet tad- dabas muzejs. Milzu dinozauri un iemarinētas vardes. Evolūcijas ķēdītē saskatu nepašaubāmu līdzību starp pērtiķiem un cilvēkiem. Skeletu formā. Līdz šim šī teorija man bija šķitusi drusku, drusku muļķīga...bet nu...hmm. izejot cauri šim muzejam, nokļūstam otrā pusē- Pitt Rivers muzejs. Vieta, uz kuru mans pasniedzējs Pols lika man apsolīt, ka obligāti aiziešu. Te nu es esmu. Visa grandiozā telpa (aij, aij, aij- divos stāvos) pilna ar senču atstātajiem māla piederumiem, maskām, kuģiem, greznumlietām un tā tālāk un tā joprojām. Daudz, daudz simbolu. Nedaudz biedējoši. Otrā stāvā ir nodaļa, kas aplūko kā tik cilvēki sevi nav mēģinājuši pārveidot tā teikt “skaistuma vārdā”. Ķīniešu nedabiski mazās kājiņas, Āfrikas cilšu izstieptie žirafu kakli, milzu lūpas, rētu taisīšana pa visu ķermeni , vidukļu sašaurināšana. Briesmas. Nopērku veidošanas materiālu- kaut ko ļoti līdzīgu mālam. Iveta nopērk cepumu par £ 1,1 ! Bet tik garšīgu cepumu. Tāds, kurš ir kraukšķīgs no ārpuses un tomēr pats kūst mutē. Un baltās šokolādes gabaliņi pa vidu. Awww. Nolemju uzzināt recepti, lai ko tas arī prasītu! : ) Vakarā dodos uz couchsurferu spēļu vakaru. Spēlējam “Werewolves” (ļoti līdzīgs mafijai, bet ar dažiem “twists and turns”). Jauka un draudzīga kompānija. Beigās tieku aizvesta ar mašīnu līdz pašām parādes durvīm. Aw, pie šāda luksusa varētu arī pierast. ^__^
Šodien atkal grupu vērtēšana. Sanesam darbus vienā telpā un salipinām pie sienām ar pelēkiem pikucīšiem. Sajūtos maza maziņa. Te dažiem ir tāāāādi darbi! Nē, nu tiešām- tāāāādi darbi. Ehh. Ja es tā mācētu.... Garastāvokļa rehabilitācijas nolūkos, dodos mājup un cepu cepumus ar šokolādes gabaliņiem. Un- ko gan es atrodu savā pastkastītē!? Kāds man ir atsūtījis milzu paciņu (knapi ielīda pastkastītē- varbūt tāpēc, ka uz aploksnes bija kamielis....hmm). lai nu kā, paciņa ir no Džimmija- viņš man ir atsūtījis Hermaņa Hesses grāmatu, fotogrāfijas no Vācijas, pastkarti, glauni rakstītu vēstuli...un....pasaulē garšīgāko šokolādi, ko, kā izrādās, taisa viņa profesors no augstskolas. Vakarā Kamilla vada privāto rokdarbu darbnīcu speciāli man. Viss top no tādas krāsainas, mīkstas, pūkainas auduma šķiedras (filcs? tills?) Lai nu kā viņu arī sauc, uztaisu divus jaukus gredzentiņus. Paralēli noskatāmies divas filmas (divas!!!?): Happy Goes Lucky un Russian Dolls. Ir tumša, tumša nakts. Pa sienu lien blakts. Un es ar pirkstu “knakts”....
Šodien animation workshops. Mācamies taisīt stop-motion (apstādinātā kustība?) filmiņas. Sadalījāmies trīs grupiņās un no rotaļlietu lādes mantiņām nepilnas stundas laikā uztaisījām ~18 sekundes garu multenīti. Diezgan jautra padarīšana. Būs jāpamēģina kādreiz uztaisīt jauku pasaciņu...
Uzcepu ābolu-zemeņu “crumble”. Ohh, sajūtos kā angļu saldā-ēdiena speciāliste. Visi mani trakoti slavē. Iedvesmas deficītā ieklīstu Emīlijas istabā (pretī manai). Ahh, cik cik jauki gan ir kādreiz paklačoties ^__^
