O24 Rozmarīns, mistisks suši

17^th October

Šodien nopirku riteni no onkuļa Antonio, kuram ir mazs, balts suns Pako, kurš saprot tikai Portugāliski. Maksāja 30 naudiņas- tikpat cik mana velosipēda slēdzene. Cilvēki smej, ka kāds nozags manu slēdzeni un atstās riteni. Bet velti viņi smej, jo Rozmarīns ir ļoti skaists velosipēds. Un viņam ir jauks, balts, aprūsējis bagāžnieks. Un pat zvaniņš. Varbūt nākam mēness būs arī spogulītis. Un Antonio solīja, ka pameklēšot augstāku stūri, un tad jau būs kā īsts kruīza kuģis. Tā kā zinu, ka cilvēkiem patīk zināt visas cēloņsakarību ķēdītes, tad par Rozmarīnu viņu sauc tāpēc, ka pirms satiku Antonio, gāju garām Rozmarīnkrūmam, kurš traki labi smaržoja. Un ritenis ir violets. Un es nezinu kāpēc, bet man liekas, ka rozmarīna ziedi varētu būt violeti. Varbūt tāpēc, ka es rozmarīnu nedaudz asociēju ar lavandu.

Šodienas sevis lutināšanai nopirku kokosriekstu. Mamm, drīkst tač sevi reizēm palutināt, vai ne? : ) Un nebija tik dārgs- 59 p.

Braucu ciemos pie Janjas (couchsurfere no Slovēnijas, kuru pirms kāda laika izmitināju pie sevis uz vienu dieniņu, kamēr viņa meklēja istabu Oxfordā). Tāds pamatīgs gabaliņš- nabaga Rozmarīnam būs pamatīgs testa brauciens. Esmu izprintējusi diezgan čābīgu karti tikai ar pāris ielu nosaukumiem, tāpēc visu brauciena laiku jūtos apmaldījusies (lai gan patiesībā neapmaldījos ne reizi). Visu laiku braucu pa lielisku velo celiņu, kurš tik plats, ka pat ļoti korpulenta mašīna varētu izbraukt. Velo celiņš nogriežas un nu vijas gar milzīg-platu šosejas malu. Ceļš ir lejup no kalna un var redzēt makten tālu- tas mani biedē, jo nezinu vai braucu pareizi. Kaut kur pa vidu redzu vienu gājēju un bailīgi ripinos lejā...diez ko negribas mīties atpakaļ kalnā gadījumā, ja braucu nepareizi. Jautāju sievietei, vai šī ir pareizā iela. Viņa nopietni paskatās manī un saka : “No, no, no”. Es rādu viņai karti un jautāju vai tur tālāk ir vilciena sliedes (kuras man teorētiski būtu jāšķērso), viņa saka: “No, no”. Nu gan es sabīstos. Bet esmu neatlaidīga. Jautāju viņai, kur tad es īsti esmu. Viņa saka: No, no. No english!” Ak jel! No English! Nekad neesmu bijusi tik priecīga par to, ka kāds nerunā angliski! Tātad tomēr pastāv iespēja, ka esmu uz pareizā ceļa. Mēģinu attēlot vilcienu: čuk,čuk, tu-tuuuuu! : ) Viņa nedaudz pieliec galvu uz vienu sānu (kā suņi dara, kad skatās tevī ar tām cilvēcīgajām, visu saprotošajām acīm) un pamāj ar galvu, un saka vēl, ka čuk-čuk not today- tomorrow! Smaidu un saku paldies. Drīz vien arī atrodu īsto vietu. Janja īrē istabiņu kolosālā vietā. Saimniekam Trevoram ir liels, pelēks čempion suns Quinsley (nezinu vai uzrakstīju to pareizi) un TRUŠI pagalmā! Divi milzīgi pelēki truši ar TIK lielām ausīm! Es nekad neesmu redzējusi Tik lielas ausis. Pat manas ausis (paldies Aipap) nobāl šo milzu ausu priekšā. Un vēl viņam ir šinšillu ģimene. Ar maziem šinšillēniem. Otra īrniece- ķīniete, kuras vārds izklausās kā “JĀ” gatavo mums suši. Cerēju beidzot nobaudīt īstu, ļoti tradicionālu ķīniešu suši, bet nekā. Viņas pat nelika iekšā zivi, bet gan DESU! Iedomājieties- desu! Suši iekšā likt desu!? :D Bet veģetārie suši priekš manis gan bij dikti labi- tur viņa ielika vēl tādu mistisku dzeltenu dārzeni, kurš skaitījās “marinēts redīss”. Janja cienā ar viņas vecāku paštaisīto plūmju un augļu alkoholu. Ņammīgi. Bet es laikam neko alkoholisku nevaru iedzert neviebjoties :D Lai nu kā, viņas nolemj paklausīt manam padomam un iet uz klubu “Purple Turtle” (jauka vieta, vērts uz turieni aiziet kaut tikai dēļ nosaukuma). Kamēr dāmas ģērbjas nomazgāju traukus- kā nekā- kurš taisa ēst, tas nemazgā traukus, vai ne? Mēroju nu ceļu atpakaļ un domāju, ka vajadzētu piemontēt ritenim lampiņu. Bet Rozmarīns ir izturējis pārbaudījumu un tiek iecelts par manu oficiālo rumaku. Pavadu vakaru zīmējot savu roku no dažādiem skatupunktiem un nemitīgi aizmirstot izdzert savu tēju. Heh- ak, jūs lielie tusētāji- arī tas ir labs veids kā pavadīt sestdienas vakaru!

036 diena prom no mājām