8th February
Iepriekšējā nedēļa pagāja lielos un mazos darbos, kā arī lielos un ļoti lielos uztraukumos. Pirmkārt, turpināju Londonas projektu- gan skeču kladē, gan uz mīļotajām A1 formāta lapām. Top suvenīrs Londonai. Bet galvenā mana nodarbe bija portfolio pielabošana un visādi mazi sīkumi katrā pagājušā semestra darbā. Tā teikt piepulēšana, pieslīpēšana un gandrīz vai apzeltīšana un ierāmēšana :P
Lai nu kā- rīts sākās ļoti agri, bet ne miegaini, jo priekšā svarīga misija- nokļūt 436 km tuvi-tālajā Falmutā (Falmouth)- un tad jau miega rūķis no bailēm ne tuvumā nenāk.
Autobuss, autobuss, vilciens, vilciens, kafejnīca, vilciens. Ļoti omulīgi zili sēdekļi un ausī Kamillas plastmasas mūzikas ierīce spēlē angļu folkmūziku ^__^ skicēju un domāju par intervijas jautājumiem un to, kur es sevi redzu 5 gadu laikā. I’ nejautā!
Lai nu kā- galā nokļūstu bez galvu-reibinošiem piedzīvojumiem, un arī bez bailīgiem negadījumiem kādi gadījušies Kamillai- zemes nogruvumiem un līķim uz sliedēm. Uzskatu to par labu zīmi. Stacijā mani sagaida saulainā Seema, pie kuras palikšu pa nakti pirms intervijas. Dodamies ekspotīcijā pa mazo pilsētiņu, kurā ir daudz kalnu un leju, kas liek nabaga autobusiem pukšķēt kā ežiem, kas mēģina uzrāpties priedē, ir arī daudz palmu un kaiju kā Vidusjūras miestiņā, ir brīnumgardas “pasties”, un noslēpumainā Falmutas maģija, kas visu tās iedzīvotāju gludi ķemmētos matus 3 mēnešos pārvērš garos dredos! Neviens nespēj tai pretoties un pat paši stiprākie salūzt pret šo stipro maģiju. Lai aizietu līdz veikalam un atpakaļ teorētiski ir nepieciešamas 10min, bet praksē tas ir visnotaļ neiespējami, it īpaši ejot kopā ar Seemu, kura pazīst liekas ikvienu miestiņa iedzīvotāju, un tā nu 10min pastaiga izvēršas stundu garā piedzīvojumā ar daudz socializēšanos un iedāvinātiem Eikalipta koka zariņiem tējai. Vakarā ejam uz Jacob’s Ladder, kur notiek mūzikas vakars, kurā vietējie entuziasti spēlē mūziku un Laima komunicē ar Old Rosie... ^__^. Par Jacob’s Ladder šo bāru sauc tāpēc, ka, lai tajā nokļūtu, ir jāuzrāpjas pa klints-stāvajām gandrīz-miljons-pakāpienu garajām, bet skaisti-izgaismotajām kāpnēm. Kārtīgs miegs un no rīta Laima ir pilnā gatavībā stāties pretī ne tikai īgniem intervētājiem, bet arī pasaku pūķiem. Bet izrādās, ka miestiņā pūķu nav un nav arī nejauku autobusu, kas nenāk laikā, jo manējais atnāk ar karalisku precizitāti (lai gan daži saka, ka karaļi gluži precīzi nenākot). Nabaga busiņš knapi ripo lejā un augšā pa stāvajām un šaurajām ieliņām, bet arī Lielbritānijas tālajā dienvidu galā brīnumi notiek un busiņš ar visu Laimu nokļūst galā.
Hermione mani izvadā pa universitāti. Tā ir tik kolosāla universitāte. Un uz jumta aug zāle! Un viņiem ir lāzers! Nuu...ne jau ieroču lāzers, bet tāds, ar kuru var izgriezt cm mazas skudriņas biezā koka plāksnē! Oj-oj-oj. Un tādi visādi darbi! Oj-oj-oj. Laimai tīk tas, ko viņa redz! Kopā ar pārējiem gaidot savu intervijas kārtu iztaujājam esošos studentus par visiem universitātes ikdienas sīkumiem un lielumiem. Tā pļāpājot un dzerot tēju arī visi uztraukumi kaut kur izplēn un ar zināmu pārliecību un drošu soli dodos un “Telpu”. Bet Jasons (kursa vadītājs un intervētājs) mani iepriecina jau pašā sākumu sākot stāstīt, ka viņi nupat kā sākuši dibināt sakarus ar Latvijas Mākslas Akadēmiju un, ka būšot apmaiņas programma studentiem...un..un..un... jaaaa! :))))
Parādu un izstāstu par maniem darbiem. Šurum- burum un mana mūža pirmā intervija ir galā. Viņš saka, ka ir diezgan pozitīvs par mani, bet gala atbilde būšot pēc kādas nedēļas. Atvadas no pilsētas ar draudzīgākajiem un dredainākajiem cilvēkiem Anglijā, jūras, palmām, “pastries”, un neparasti patīkamajiem autobusiem.
Autobuss, vilciens, vilciens, sviestmaize, vilciens, autobuss, gulta.
-Ššššššššš!
-Laima guļ!
Lai nu kā- rīts sākās ļoti agri, bet ne miegaini, jo priekšā svarīga misija- nokļūt 436 km tuvi-tālajā Falmutā (Falmouth)- un tad jau miega rūķis no bailēm ne tuvumā nenāk.
Autobuss, autobuss, vilciens, vilciens, kafejnīca, vilciens. Ļoti omulīgi zili sēdekļi un ausī Kamillas plastmasas mūzikas ierīce spēlē angļu folkmūziku ^__^ skicēju un domāju par intervijas jautājumiem un to, kur es sevi redzu 5 gadu laikā. I’ nejautā!
Lai nu kā- galā nokļūstu bez galvu-reibinošiem piedzīvojumiem, un arī bez bailīgiem negadījumiem kādi gadījušies Kamillai- zemes nogruvumiem un līķim uz sliedēm. Uzskatu to par labu zīmi. Stacijā mani sagaida saulainā Seema, pie kuras palikšu pa nakti pirms intervijas. Dodamies ekspotīcijā pa mazo pilsētiņu, kurā ir daudz kalnu un leju, kas liek nabaga autobusiem pukšķēt kā ežiem, kas mēģina uzrāpties priedē, ir arī daudz palmu un kaiju kā Vidusjūras miestiņā, ir brīnumgardas “pasties”, un noslēpumainā Falmutas maģija, kas visu tās iedzīvotāju gludi ķemmētos matus 3 mēnešos pārvērš garos dredos! Neviens nespēj tai pretoties un pat paši stiprākie salūzt pret šo stipro maģiju. Lai aizietu līdz veikalam un atpakaļ teorētiski ir nepieciešamas 10min, bet praksē tas ir visnotaļ neiespējami, it īpaši ejot kopā ar Seemu, kura pazīst liekas ikvienu miestiņa iedzīvotāju, un tā nu 10min pastaiga izvēršas stundu garā piedzīvojumā ar daudz socializēšanos un iedāvinātiem Eikalipta koka zariņiem tējai. Vakarā ejam uz Jacob’s Ladder, kur notiek mūzikas vakars, kurā vietējie entuziasti spēlē mūziku un Laima komunicē ar Old Rosie... ^__^. Par Jacob’s Ladder šo bāru sauc tāpēc, ka, lai tajā nokļūtu, ir jāuzrāpjas pa klints-stāvajām gandrīz-miljons-pakāpienu garajām, bet skaisti-izgaismotajām kāpnēm. Kārtīgs miegs un no rīta Laima ir pilnā gatavībā stāties pretī ne tikai īgniem intervētājiem, bet arī pasaku pūķiem. Bet izrādās, ka miestiņā pūķu nav un nav arī nejauku autobusu, kas nenāk laikā, jo manējais atnāk ar karalisku precizitāti (lai gan daži saka, ka karaļi gluži precīzi nenākot). Nabaga busiņš knapi ripo lejā un augšā pa stāvajām un šaurajām ieliņām, bet arī Lielbritānijas tālajā dienvidu galā brīnumi notiek un busiņš ar visu Laimu nokļūst galā.
Hermione mani izvadā pa universitāti. Tā ir tik kolosāla universitāte. Un uz jumta aug zāle! Un viņiem ir lāzers! Nuu...ne jau ieroču lāzers, bet tāds, ar kuru var izgriezt cm mazas skudriņas biezā koka plāksnē! Oj-oj-oj. Un tādi visādi darbi! Oj-oj-oj. Laimai tīk tas, ko viņa redz! Kopā ar pārējiem gaidot savu intervijas kārtu iztaujājam esošos studentus par visiem universitātes ikdienas sīkumiem un lielumiem. Tā pļāpājot un dzerot tēju arī visi uztraukumi kaut kur izplēn un ar zināmu pārliecību un drošu soli dodos un “Telpu”. Bet Jasons (kursa vadītājs un intervētājs) mani iepriecina jau pašā sākumu sākot stāstīt, ka viņi nupat kā sākuši dibināt sakarus ar Latvijas Mākslas Akadēmiju un, ka būšot apmaiņas programma studentiem...un..un..un... jaaaa! :))))
Parādu un izstāstu par maniem darbiem. Šurum- burum un mana mūža pirmā intervija ir galā. Viņš saka, ka ir diezgan pozitīvs par mani, bet gala atbilde būšot pēc kādas nedēļas. Atvadas no pilsētas ar draudzīgākajiem un dredainākajiem cilvēkiem Anglijā, jūras, palmām, “pastries”, un neparasti patīkamajiem autobusiem.
Autobuss, vilciens, vilciens, sviestmaize, vilciens, autobuss, gulta.
-Ššššššššš!
-Laima guļ!
118 dienas prom no mājām
wow! skaisti! jumts uz zāles un lāzers, esmu ar mieru braukt ciemos :P
AtbildētDzēsthmm...un tavi mati jau driz ar bus sasniegushu dredu garumu :D :D