Sveiki mīlīši. Turpmāk varat mani uzrunāt tieši tā- meitene no treileru parka :D ja jau es te dzīvošu, tad būs vien jāsāk ar to lepoties : ) Mana pirmā māja! Un tā “apgreidota”, ka ir arī riteņi! :D Anglijas dienvidi ir skaisti. Un skats pa manas mājas logu arī- zaļas pļavas un arī skaidrā dienā- pilnas ar mākoņainām aitām. Kopskaitā ar jēriem četri simti. Un tad vēl prāvs pulciņš lamas, guanacos, un divas vecas vistas. Bet viņus visus uzmana un aprūpē sirmais onka Chris ar savām labsirdīgi šokolādīgajām acīm un... astoņiem kolosāliem aitu suņiem. Chrisa dzīves stāsts pats par savi ir grāmatas vērts, kā viņš no Kolumbijas Gorillām unVenecuēlas tarantuliem bērnībā mucis...tā laikam gadās, kad tēvs ir naftas biznesā... Manipārējie treileru parka cilvēk-kaimiņi arī ir tiks dokumentēti, bet vēl jāpaciešas, jo iepazīti pagaidām tikai divi no ~desmit.
No ekonomiskā viedokļa veroties (izklausījās šiki,ne? :P jāā, esmu baigais ekonomists 8)), esmu viennozīmīgs uzvarētājs šai studentu mājokļu meklējumu cīņā, bet, manuprāt, arī no visiem citiem skatu punktiem šī izvēle izskatās tikai arvien daudzsološāka! Kur vēl dabūsi tādu skatu, pļavu potenciāla mazdārziņa un ja vēl sarunātu tās divas vecās vistas atsākt dēt pa kādai olai...mm. Lai tiktu dušiņā ir jāšķērso puspļava dvielītī, bet arī tam nav ne vainas :D vienīgi sāku apsvērt iespēju iegādāties vannas halātu, būs pieklājīgāk : ) Un Chris ir īsts dārgums- ne tikai pirmo nakti izmitināja savās mājās, uztaisīja brokastis, atvilka manu treileri, bet vēl visu dienu palīdzēja man ieriktēties, izbalansēja manu treileri tā, ka runā- esmu vienīgā ar pareizu *līmeni visā Calamankey, un klāt tam visam aizveda iepirkt ņammu. Un es to vien palīdzēju kā paturēju lamu aiz ausīm, kamēr viņš viņai dakterē actiņu.
Klausos Kārli Kazāku, lasu Raivja Dzintara “Ceturto Atmodu” un prātoju, ka otrajā oktobrī laikam jau vajadzēs veikt to piecas stundas garo ceļu līdz Londonas balsošanas urnai. Un skaidri apzinos, ka es nebūšu viena no tiem latviešiem, kas aizbraucot svešumā zuduši savai tautai un zemei. Varbūt paies kāds brītiņš, kamēr atjēgšos, kur tad bija tā pareizā ceļa puse, un atradināšos no nejaušas piena liešanas tējā, bet mājās braukšu.
