Esmu Laima no Latvijas un šis ir blogs par manu dzīvi studējot BA Contemporary Crafts Falmouth University, pie palmām un okeāna (2009-2013). Turpinājums šeit: http://laimagrigone.wordpress.com/
Biļetes nopirktas jau 30.martā! Laima klusi, klusi kā pats peles dvēseles iemiesojums dodas uz autobusu! Oho! Pie Universitātes autobusa pieturas ierauga lapsu! Oksfordas centrā 1os naktī! Hah, nospriež, ka tā ir laba zīme- šodien esmu viltīga kā lapsa un klusa kā pele! Tā gan. Vēl vakar biju pāvs, šodien jau lapsa! Ei tu izseko līdz visām tām pārmaiņām un raksturu šķautnēm. Lai nu kā, 4 stundas autobusā, 3 stundas lidmašīnā, (zvans mammai un sveiciens māmiņdienā, izostu gaisu un noskaidroju viņas plānus), 1,5 stundas autobusā, 10min puķu tirgū, 15min mašīnā un tuk-tuk-tuk pie mājas durvīm! Hallo mammu! Pabāžu degunu aiz smaržīgā puķu pušķa un redzu tik mammas brīnumu pilnās lielās acis caur logu rūti! Nu ne jau viņa ies durvis atvērt, nē, skrien augšā pa trepēm un sauc Pauļuku lejā. Tā nu uz mani tur skatījās 5 minūtes no vietas līdz arī nolēma, ka varbūt arī tēju piedāvās un istabā ielaidīs :P Pārsteigums laikam izdevās vēl labāk kā bij cerēts.
3 dienas saules, pieneņu pļavas, mīļuma, multeņu, meža un upes. Un tad atkal tās 15min+1,5h+3h+4h un trijos naktī esmu savā Oksfordas istabiņā un no rīta tas liekas kā vien brīnumains sapnis.... Bet tad uz mani skatās Paulas neaizmirstuļu zilās acis, un pieneņu vainags ir galvā, un fejas spārni plivinās, un laikam tā tomēr bija realitāte, tikai daudz skaistāka nekā cilvēks atļaujas cerēt uz.
Vakarā pusē mūsu jautrā kompānija ar visām ēzeļu pauniņām aizkuļās līdz pat Witney (Oksfordas svārku mala (outskirts?) J ) , kur Kamilla mājo. Vecāku nav mājās. Oho! Vai tu domā to pašu ko domājām mēs? Aha! Tā gan! Mjā, cepam vakariņas sev paši nu :P Nu jā, un maza ballīte jau ar sekoja. Bet apņemšanās celties rīta agrumā tā ap 5iem liek ļautiņiem posties uz migu. Laika vecis gan sola lietu visai dienai un arī nākamai, bet mūs-zvērus tādi nieki nebaida! Tomēr pamostoties ap tiem solītajiem pieciem rītā, saprotu, ka te nekādas steigas priekš skaistās rīta gaismas nav, tā ka dabūjam vēl kādu kripatu miega un kārtīgas brokastis un daudz-daudz smieklu, meklējot piemērotu ietērpu mūsu draugam Flamingo! Kamillas māsas rozā pidžammbikses? :P Google karte rokā un aidā uz Badbury Hill Bluebell Woods, Faringdon, Oxfordshire. 20min un esam pie zilās paradīzes vārtiem! Laima no priekiem lēkā, jo tiešām ir tāda vieta, kur zeme no vienas vietas noklāta ar zilajiem zvaniņiem! Un mēs esam tur! Un arī lietus ir pārstājis! Un, un, un! Jāāā.... Un tā lēnā garā, ko nedaudz pasteidzina bailes par pārsalušajiem roku un kāju pirkstiem, top “Bluebell Wood” foto-sesija. Pavadīta ar izbrīnītiem garāmgājēju skatieniem un mūsu pašu smieklu orķestri. Atmiņas karte ir pilna, vēders kurkst un gribas dzert kaut ko siltu, siltu un gremdēties burbuļvannā! Pa-ram-pam-pam! Un tā arī darām! Paldies manai lieliskajai komandai- Flamingo/Patrick, Butterfly/Milly, Ladybird/Camille un es- nu lepna kā pāvs ^__^
17 stundas grāmatas lasīšanas, ēšanas un grozīšanās, lai iekārtotos miegam. 17 stundas domu un pārdomu. 17 stundas iekš autobusa un rīta saulītē mani jau savā varā ir pārņēmusi Skotijas maģija. Kas tas, jūs jautāsiet? Tu zini, kad esi tās varā tad, kad autobusa šoferis tev saka “djfhdjf wyyhsjfhjsa jkfsalwoiulk lldhjdh čin-čin Aberdeen!” un tu pat aptuveni saproti tā nozīmi- kad ieradīsimies Aberdeen tas tiks paziņots ar čin-čin. Izbaudu Skotijas viesmīlību, kas sveic mani ar neviena-paša-mākonīša-debesīm un spožu sauli. Tā daļa, kurā man 40 minūtes jāstiepj savs 100-kilogramīgais (pārspīlēju?:P) portfolio uz Sofijas (CouchSurfer no Grieķijas(!)) mājām, nav īpaši romantiska, bet eh, ko tur daudz, arī nedaudz pasportot vajag. Kolīdz ierodos Sofijas mājā, kurā trūkst tikai pašas Sofijas, mani sveic jau pieminētā skotu viesmīlība tikai itāļa izpildījumā- manā priekšā tiek nokrauta kaudze ar ēdienu un piedāvāts vīns un sula, un ūdens, un tēja. Pēc tam, kad ar pāris maģisko pogu piespiešanas salaboju itāļu puiša internetu, tieku pie iesaukas “Superrr-girl” ar to īpašo itāļu “R” burtu. Lai jau. Dodos uz interviju Robert Gordon University (Gray’s School of Art). Onkulis autobusā ķiķina uz saka “Jums zīmulis no matiem tūlīt izkritīs!” Paldies mīļo onkuli, bez tevi es būtu pazaudējusi savu 2B! ^__^
Ierodods RGU un mani sagaida tāds skotu vīrelis labākajos gados ar skaidrām-skaidrām Vidusjūras zilām acīm, paņem manu (joprojām 100-kilogramīgo) portfolio un izved caur gaiteņu labirintu uz interviju telpas. Es viena (pārsteidzoši mierīga) - viņi divi (pārsteidzoši draudzīgi un ieinteresēti). Intervija. Ekskursija pa universitāti ar vienu no viņiem, kamēr otrs lasa manu 13-lappuses garo eseju. Kad esmu atpakaļ, viņi izskatās mistiski izjautrināti par man nezināmu faktu. Esmu nesaprašanā. Viens saka otram, lai pasakot man. Hmmm? Izrādās- Skotijas maģija spēlē ar mani kārtējo no saviem trikiem- manā esejā, kurā rakstīju par trīs dizainerēm/māksliniecēm, viena no tām- Skotijā dzīvojošā japāņu stikla māksliniece Keiko Mukaide ir viņa sieva!!! Nu kā tā var? Sakritība, jūs teiksiet?
Nosmejamies un es dodos atpakaļ pie Sofijas. Jūra. Mēbeles, kuras var atrast uz ielas. Kaijas, kaijas, ar mani atkal runā kaijas. Tukša spēļu zāle. Lukaš no Polijas ved mani ekskursijā pa Aberdeen. Iedomājies! Viņiem ir kādas septiņas baznīcas, kuras ir pārvērstas par- uzmini nu? Naktsklubiem un krogiem! Neesmu reliģioza...bet nu kā tā var? Mamm, es vakar biju baznīcā. Un dzēru tur tumšo alu. Šīš. Ar Sofiju un viņas trim itāļu draugiem ejam uz piekrastes pirātu krogu ar metāla mūziku svinēt Svētā Patrika nevienam nezināmos varoņdarbus.
Rīts. Kopā ar svaigiem kruasāniem un apelsīnu sulu dodos ciemos pie itāļu puišiem uz brokastīm un klausos viņu koncerta mēģinājumu (uz pašu koncertu diemžēl netikšu, jo tas ir vakarā). Oj, oj, oj. Labākā ģitārspēle kādu esmu dzirdējusi. Un tādas balsi. (mmm) *^__^*
Bet ir laiks doties tālāk! Aidā uz Akmens-debesīm (Stonehaven)- piekrastes ciemats ar slavenu cietoksni. Bezgalīgas-bezgalīgas ziedošu krokusu pļavas! Krokusu! Iedomājies!? Krokusu! Saule, vējš, Ziemeļjūra, pils un es. Akmeņu kolekcija. Brīnumainā tikšanās ar Shaun McGregor. Īsts skotu krogs. Truši!!! Kā man nepatīk atvadas.
14 stundas grāmatas lasīšanas, ēšanas un grozīšanās, lai iekārtotos miegam. 14 stundas domu un pārdomu. 14 stundas iekš autobusa un esmu atpakaļ zinību pilsētā.
Mūsu ar Kamillas eksperimenti viņas Venēcijas projektam. Nabaga fotostudijas vīreli biedējām ar runām par "nu mēs jau tur vardi nemetīsim". Hihi. Un "Vai te lāpas var nest iekšā?" Es domāju viņš bija ļoti iepriecināts, kad mēs aizgājām un tā ēka vēl stāvēja :D lai gan...mēs jau tā mierīgi. Un vispār- kāpēc gan lai kāds priecātos par mūsu promiešnu...nu tas ir pāri manai saprašanai ^__^
busu! Oho! Pie Universitātes autobusa pieturas ierauga lapsu! Oksfordas centrā 1os naktī! Hah, nospriež, ka tā ir laba zīme- šodien esmu viltīga kā lapsa un klusa kā pele! Tā gan. Vēl vakar biju pāvs, šodien jau lapsa! Ei tu izseko līdz visām tām pārmaiņām un raksturu šķautnēm. Lai nu kā, 4 stundas autobusā, 3 stundas lidmašīnā, (zvans mammai un sveiciens māmiņdienā, izostu gaisu un noskaidroju viņas plānus), 1,5 stundas autobusā, 10min puķu tirgū, 15min mašīnā un tuk-tuk-tuk pie mājas durvīm! Hallo mammu! Pabāžu degunu aiz smaržīgā puķu pušķa un redzu tik mammas brīnumu pilnās lielās acis caur logu rūti! Nu ne jau viņa ies durvis atvērt, nē, skrien augšā pa trepēm un sauc Pauļuku lejā. Tā nu uz mani tur skatījās 5 minūtes no vietas līdz arī nolēma, ka varbūt arī tēju piedāvās un istabā ielaidīs :P Pārsteigums laikam izdevās vēl labāk kā bij cerēts.
