30th September
Vien-dien bija kaut kāda jocīgā melnā strīpa. Skaņojot pārplīsa čella A stīga. Tad Richards, labu gribēdams, atnāca ieeļot manu Zigismundu, un atklājās, ka viņam ir tāds brīnums kā "grease nipple". Nezinu kā es līdz šim biju dzīvojusi pilnīgā neziņā par "taukainā krūtsgala" esamību, bet nu mana pasaule ir bagātāka. Nu katrā gadījumā, mums obligāti bija jāietauko arī tas brīnums, kā rezultātā- viņš nolūza. Un tad, lai diena būtu izcila, pienāca mans ībeja pasūtījums- jauns izpūtējs Zigim. Es laimīga kā dzimšanas dienas rītā, saiņoju šo laukā, un šeku reku izsaiņoju kaut kādu uz pusi īsāku nekā pienāktos, jocīgas formas, melnu un ar hieroglifiem aprakstītu izpūtēju. Neizsakāms bija mans sarūgtinājums.
Lai nu kā, arī melnās strīpas nevar būt bezgalīgas (vai ne?). Un nākamajā dienā ībejs atvainojās un teica, ka nepareizo izpūtēju šie man atsūtījuši un viss būšot okei. Un tad kaimiņiene Sarah atdeva par smieklu naudiņām pilnīgi jaunu un spīdīgu Canon printeri/skeneri. Sweeeet. Un aizgāju pie daktera un viņš paklausījās manās plaušās un teica, ka es būšu dzīvotājs.
Bet dienas kulminācija bija pēc tam, kad pa ceļam uz dušu satiku jauno kaimiņieni Seemu (kura starpcitu bija tā meitene no CS, kas mani izmitināja pirmajā reizē, kad atbraucu uz Falm interviju) un viņa man pačukstēja, ka šodiena ir tā diena, kad The Cottege rīko ballīti. The Cottege, ir leģendāra vieta. Hipiju apdzīvots miteklis idilliskā vietā pie jūras, bet tuvu pilsētai. Kādreiz viņi tur skvotoja, bet nu maksājot nelielu īri. Un reizi gadā viņi savā dārzā rīko ballīti. Atvērtu publikai. Un pagāšgad mēs nezinājām. Bet šogad- ohh jeeeah! Un tur bija tik tik tik kolosāli. Divas skatuves (protams, greznotas ar puķēm un krāsainām virtenēm), spēlēja kādas desmit grupas. Ugunskurs. Pie skatuves tāds zālains uzkalniņš veidojot perfektu amfiteātri. Pudele ingvera vīns. Un tualetē bija svecītes! Zini cik festivālos tās pārvietojamās tualetes ir briesmīgas, bet šeit- ar svecītēm. Ahh. Un pēc tam pļāpājām ar Lizu uz sarkanā dīvāna līdz nokļuvām miega peles valstībā.
Lai nu kā, arī melnās strīpas nevar būt bezgalīgas (vai ne?). Un nākamajā dienā ībejs atvainojās un teica, ka nepareizo izpūtēju šie man atsūtījuši un viss būšot okei. Un tad kaimiņiene Sarah atdeva par smieklu naudiņām pilnīgi jaunu un spīdīgu Canon printeri/skeneri. Sweeeet. Un aizgāju pie daktera un viņš paklausījās manās plaušās un teica, ka es būšu dzīvotājs.
Bet dienas kulminācija bija pēc tam, kad pa ceļam uz dušu satiku jauno kaimiņieni Seemu (kura starpcitu bija tā meitene no CS, kas mani izmitināja pirmajā reizē, kad atbraucu uz Falm interviju) un viņa man pačukstēja, ka šodiena ir tā diena, kad The Cottege rīko ballīti. The Cottege, ir leģendāra vieta. Hipiju apdzīvots miteklis idilliskā vietā pie jūras, bet tuvu pilsētai. Kādreiz viņi tur skvotoja, bet nu maksājot nelielu īri. Un reizi gadā viņi savā dārzā rīko ballīti. Atvērtu publikai. Un pagāšgad mēs nezinājām. Bet šogad- ohh jeeeah! Un tur bija tik tik tik kolosāli. Divas skatuves (protams, greznotas ar puķēm un krāsainām virtenēm), spēlēja kādas desmit grupas. Ugunskurs. Pie skatuves tāds zālains uzkalniņš veidojot perfektu amfiteātri. Pudele ingvera vīns. Un tualetē bija svecītes! Zini cik festivālos tās pārvietojamās tualetes ir briesmīgas, bet šeit- ar svecītēm. Ahh. Un pēc tam pļāpājām ar Lizu uz sarkanā dīvāna līdz nokļuvām miega peles valstībā.
Izlasīju:
Kurt Vonnegut "God bless you, Mr.Rosewater"
un visbeidzot pēc 3 gadu meklēšanas atradu
Jonathan Safran Foer "Extremely Loud and Incredibly Close"
Pilnīgi noteikti iesaku izlasīt abas divas. It īpaši pēdējo, kas nu ir manā TOP5 : )
un kas ir tavā TOP4 ??
AtbildētDzēst