52 episki

12th October

Dažas piedurzīmes iz pēdējām dienām:

Vakariņās biešu pīrāgs pie Carysas. (mm)
japāņu animācija "My neighbor TOTORO" (multfilma pilnīgi un galīgi bez jebkādas agresijas, ideāla bērniem) (WARNING: ļoti lipīga melodija). Vēl šodien laiku pa laikam var kādu pieķert unicersitātē dungojam: to-to-ro to-tooo-ro ^__^ (iesaku šo skatāmvielu Pauliņai)

Mana personīgā friziera- Carysas- apmeklējums. Viņa ieziež man matos hennu (tie laimīgie, kam bijusi darīšana ar to ķēpu, zinās, ka viņa pēc konsistences un krāsas ārkārtīgi atgādina pīļu kakas), tā rezultātā izskatās, ka man ir dredi (jā, manā personīgajā arhīvā nu ir arī šāda bilde). Lai nu kā, rezultāts ir visnotaļ jauks, un nu, kad mani atkal uzrunās "Hei, sarkanmate!", es arī atsaukšos. Pa vidu visam šim procesam Carysa mani iedvesmo, un attīstās mana ideja no funkcionālas tējkannas līdz pat veselai instalācijai. Ā, starpcitu, mums tagad būs ūber garais projekts līdz pat februārim, kad būs izstāde Truro (šis teikums jau pats par sevi ir ielūgums :P ).

Satieku Ophie un ejam uz vietējo stāvlaukumu, kur man māca braukt ar vienriteni. Mhm, grūtāk nekā izskatās, bet vieglāk nekā varētu domāt :)

Pārrunas ar pasniedzēju Jason, kurās viņš ir ļoti iedvesmojošs. Teica, ka mans plāns ir ļoti ambiciozs, bet lai es ejot tik uz priekšu un ja es strādāšu tikpat daudz cik pagāšgad, tad jau paspēšot. Bet tai pašā laikā viņš man lika aizdomāties par tik daudziem mana projekta aspektiem, par kuriem es savā brīnišķīgajā naivumā biju pilnīgi aizmirsusi. Nu man pašai liekas, ka būs traki. Enīvei, runa jau nav par gala rezultātu, bet par procesu. Vai ne. ^__^

Devos uz pirmo alpīnisma jeb kalnā kāpšanas nodarbību. Esmu iestājusies universitātes kāpšanas biedrībā :D Telpas viņiem baigi foršas, instruktori tie paši studenti, tik ar pieredzi, un visu laiku skan grūvīga mūzika. Sajutos riktīgi dzīva. Zini, tās patīkāmās sāpes visās ķermeņa malās, kas daudz labāk ļauj apjaust savu ķermeni. Būs labs trenniņš rokām, lai pēc tam varētu mālus mīcīt (vai arī otrādāk).

Episkā cīņa. Laima vs Plaster Room. Jeb episkā manis sakāve. Pilna pārliecības devos uzvirpot ģipša tējkannas modeli. Sagatavoju formu kur liet ģipsi, uzjaucu 6l+6kg ģipša, un maisot atcerējos, ka esmu aizmirsusis pašu svarīgāko lietu- ielikt formas vidū metāla stieni, kas pēc tam uzfiksēsies uz virpas. Ātri sarunāju Silvu maisīt manu ģipsi, kamēr pati izlaboju kļūdu. Lai nu kā, lejot to šļuru trešdaļa izplūda pa apakšu ārā (jo steigā nebiju visu smuki aizšpaktelējusi ar mālu) tā ka šodien tāpat nācās visu taisīt no jauna. Eh. Vismaz pazaudēju savu pāri-malām-plūstošo pašpārliecinātību.
Ar kursabiedreni nolēmām, ka otrais gads ir vistrakākais. Jo pirmajā tu neko nezini, un visi zin, ka tu neko nezini, un visu tev iemāca. Trešajā tu jau visu zini un visi zina, ka tu visu zini. Bet otrajā, ak, trakajā otrajā gadā, visi domā, ka tu visu zini, arī tu pats domā, ka visu zini, bet ak vai kā mēs visi maldamies.