Esmu Laima no Latvijas un šis ir blogs par manu dzīvi studējot BA Contemporary Crafts Falmouth University, pie palmām un okeāna (2009-2013). Turpinājums šeit: http://laimagrigone.wordpress.com/
Sapņoju, ka esmu atbraukusi mājās un skatos kā mamma spēlē bakstebolu. Viens pret viens ar būdīgu vīrišķi. Mamma uztaisa kaut kādu traku triku un apiet viņu- iekšā! Publika gavilē. Pēcāk svinam mājās. Ņammāju. Un aizlidoju atpakaļ uz Angliju. Pamostoties saprotu, ka tas bija tikai sapnis un mana gurķu burka joprojām ir Latvijā.
Šodien man iziešana laukā nespīd. Visu dienu pa māju vien, pa māju vien. Vienīgi līdz miskastēm aizgāju un atradu dažas lieliskas kartona kastes- lielākas un mazākas. Kartona kastes ir tik laba manta- kāpēc viņas sviež laukā? Ā- viņi zina, ka Laimai noderēs .^__^. Iedvesmojoties no Pitt Riverss muzeja un brīnumainās kartona kastes nolemju uztaisīt “briesmoņa istabiņu”. Top zaļais briesmonis Ho un viņa ienaidnieku galvas, tiek izkrāsota viņa dzīvojamā telpa. Ak, kā man patīk māls. Uztaisu vēl zilu putniņu, kurš sēž uz otas, un suni, un puiku, kurš sākotnēji varēja kustināt rokas un izskatīties mēnessērdzīgs, bet nu var viņas kustināt tikai drusciņ un izskatīties nerātns. Tie pēdējie trīs personāži gan neietilpst manā projektā, bet man tik ļoti gribējās viņus uztaisīt.
Pieceļos nedaudz vēlāk kā pienāktos. Ar Kamillu un Ivetu dodamies uz pilsētu ar ļoti kulturālā mērķi- MUZEJS. Apskatam mistisku modernās mākslas muzeju, kur kāda dāma ir izveidojusi “mākslu” no pūdera, lūpukrāsām un līdzīgiem brīnumiem. Bet tad- dabas muzejs. Milzu dinozauri un iemarinētas vardes. Evolūcijas ķēdītē saskatu nepašaubāmu līdzību starp pērtiķiem un cilvēkiem. Skeletu formā. Līdz šim šī teorija man bija šķitusi drusku, drusku muļķīga...bet nu...hmm. izejot cauri šim muzejam, nokļūstam otrā pusē- Pitt Rivers muzejs. Vieta, uz kuru mans pasniedzējs Pols lika man apsolīt, ka obligāti aiziešu. Te nu es esmu. Visa grandiozā telpa (aij, aij, aij- divos stāvos) pilna ar senču atstātajiem māla piederumiem, maskām, kuģiem, greznumlietām un tā tālāk un tā joprojām. Daudz, daudz simbolu. Nedaudz biedējoši. Otrā stāvā ir nodaļa, kas aplūko kā tik cilvēki sevi nav mēģinājuši pārveidot tā teikt “skaistuma vārdā”. Ķīniešu nedabiski mazās kājiņas, Āfrikas cilšu izstieptie žirafu kakli, milzu lūpas, rētu taisīšana pa visu ķermeni , vidukļu sašaurināšana. Briesmas. Nopērku veidošanas materiālu- kaut ko ļoti līdzīgu mālam. Iveta nopērk cepumu par £ 1,1 ! Bet tik garšīgu cepumu. Tāds, kurš ir kraukšķīgs no ārpuses un tomēr pats kūst mutē. Un baltās šokolādes gabaliņi pa vidu. Awww. Nolemju uzzināt recepti, lai ko tas arī prasītu! : ) Vakarā dodos uz couchsurferu spēļu vakaru. Spēlējam “Werewolves” (ļoti līdzīgs mafijai, bet ar dažiem “twists and turns”). Jauka un draudzīga kompānija. Beigās tieku aizvesta ar mašīnu līdz pašām parādes durvīm. Aw, pie šāda luksusa varētu arī pierast. ^__^
Šodien atkal grupu vērtēšana. Sanesam darbus vienā telpā un salipinām pie sienām ar pelēkiem pikucīšiem. Sajūtos maza maziņa. Te dažiem ir tāāāādi darbi! Nē, nu tiešām- tāāāādi darbi. Ehh. Ja es tā mācētu.... Garastāvokļa rehabilitācijas nolūkos, dodos mājup un cepu cepumus ar šokolādes gabaliņiem. Un- ko gan es atrodu savā pastkastītē!? Kāds man ir atsūtījis milzu paciņu (knapi ielīda pastkastītē- varbūt tāpēc, ka uz aploksnes bija kamielis....hmm). lai nu kā, paciņa ir no Džimmija- viņš man ir atsūtījis Hermaņa Hesses grāmatu, fotogrāfijas no Vācijas, pastkarti, glauni rakstītu vēstuli...un....pasaulē garšīgāko šokolādi, ko, kā izrādās, taisa viņa profesors no augstskolas. Vakarā Kamilla vada privāto rokdarbu darbnīcu speciāli man. Viss top no tādas krāsainas, mīkstas, pūkainas auduma šķiedras (filcs? tills?) Lai nu kā viņu arī sauc, uztaisu divus jaukus gredzentiņus. Paralēli noskatāmies divas filmas (divas!!!?): Happy Goes Lucky un Russian Dolls. Ir tumša, tumša nakts. Pa sienu lien blakts. Un es ar pirkstu “knakts”....
Šodien animation workshops. Mācamies taisīt stop-motion (apstādinātā kustība?) filmiņas. Sadalījāmies trīs grupiņās un no rotaļlietu lādes mantiņām nepilnas stundas laikā uztaisījām ~18 sekundes garu multenīti. Diezgan jautra padarīšana. Būs jāpamēģina kādreiz uztaisīt jauku pasaciņu...
Uzcepu ābolu-zemeņu “crumble”. Ohh, sajūtos kā angļu saldā-ēdiena speciāliste. Visi mani trakoti slavē. Iedvesmas deficītā ieklīstu Emīlijas istabā (pretī manai). Ahh, cik cik jauki gan ir kādreiz paklačoties ^__^
Šodien 3D workshops. Uuuu. Mums māca strādāt ar visādiem bīstamiem aparātiem un onkulis visu laiku stāsta “grafiskus” stāstiņus par negadījumiem ar šiem aparātiem un turpina biedēt ar nogrieztiem pirkstiem. Šīīš. Cik uzmundrinoši! Galu galā uztaisu divus rāmīšus (starp citu- lieliskus rāmīšus) J Un sarunāju papild-nodarbību uz nākamo nedēļu, lai uztaisītu šo to maniem 20 galadarbiem. (Mjā- mums jāuztaisa 20 gatavi darbi līdz nākamas nedēļas beigām- pamatīgs temps). Un tas ir ļoti nomācoši, ka nezini, no kura gala sākt. Lai atpūstos nedaudz no tā visa- ieturam pusdienas saulainajā zālienā. Jūtos kā kaķēns uz kamīna. Murr. Pēcāk knapi knapi paspēju uz autobusu. Braucot garām Paul Kent kopmītnēm ieraugu kolosālo parku(?) un tik skaistus mākoņus. Saprotu- ja ne tagad, tad kad?- saku meitenēm: jāiet bildēties! Kamēr Kamilla savāc visu nepieciešamo, mēs ar Hannu aizejam nopirkt mufin pannu un viņa nosūta vēstuli tētim. Kamilla projekt-vārds ir “konteineri” un tas ir aizplūdis līdz pat krievu matrjoškām. Tā nu mēs saģērbjamies un sakrāsojamies kā krievu lellēm pienākas- baltām sejām, tumšām acīm, sārtiem vaigiem un lūpām, un dodamies mistiskā parka meklējumos. Es nepacietīgi steidzinu abas angļu čammas, jo gaisma taču ir svarīgākais faktors fotogrāfijā un saule neapturami tuvojas rietam. Izrādās, ka parks patiesībā ir golfa laukums (man jau likās, ka tas ir neparasts parks...) un lai tajā iekļūtu jātiek cauri aso krūmu sētai. Bet trīs krievu lellēm tas nieks vien ir. Nometam tik rūpīgi piemeklētās un pieskaņotās kurpes un laižam basām kājām pa mistiski īso zāli un brīnum-jaukajiem pakalniņiem, kas liekas kā no pasaku grāmatas (milža mugura?). Ahh, prieks un laime. Top lieliskas fotogrāfijas! Un te ir tāda gaisma! Un tādi mākoņi! Un tādas lelles! Pacilātā noskaņojumā par labi paveikto darbu (ja to tā var nodēvēt) dodamies mājup. Cepu muffins (kēksiņi) –citus ar rozīnēm, citus ar šokolādi. Kārtējā receptes improvizācija, bet sanāk ņammīgi. Cienāju visus, kas vien ņem,un jūtos kā meistarīgs pavārs. Esmu ievērojusi, ka angļi ļoti baidās no veca ēdiena. Kā kaut mazākās aizdomas- tā grib mest laukā. Šodien no dzīvokļbiedrenes dabūju veselu bļodu ar āboliem- tādiem drusku drusku sakrunkojušiem. Nu tā kā tante ap 50, bet tāda tante, kas lietojusi labu pretgrumbu krēmu. Nolemju cept no viņiem rīt vēl vienu CRAMBLE. Skaista diena.
