Esmu Laima no Latvijas un šis ir blogs par manu dzīvi studējot BA Contemporary Crafts Falmouth University, pie palmām un okeāna (2009-2013). Turpinājums šeit: http://laimagrigone.wordpress.com/
Mūsu ar Kamillas eksperimenti viņas Venēcijas projektam. Nabaga fotostudijas vīreli biedējām ar runām par "nu mēs jau tur vardi nemetīsim". Hihi. Un "Vai te lāpas var nest iekšā?" Es domāju viņš bija ļoti iepriecināts, kad mēs aizgājām un tā ēka vēl stāvēja :D lai gan...mēs jau tā mierīgi. Un vispār- kāpēc gan lai kāds priecātos par mūsu promiešnu...nu tas ir pāri manai saprašanai ^__^
Iepriekšējā nedēļa pagāja lielos un mazos darbos, kā arī lielos un ļoti lielos uztraukumos. Pirmkārt, turpināju Londonas projektu- gan skeču kladē, gan uz mīļotajām A1 formāta lapām. Top suvenīrs Londonai. Bet galvenā mana nodarbe bija portfolio pielabošana un visādi mazi sīkumi katrā pagājušā semestra darbā. Tā teikt piepulēšana, pieslīpēšana un gandrīz vai apzeltīšana un ierāmēšana :P
Lai nu kā- rīts sākās ļoti agri, bet ne miegaini, jo priekšā svarīga misija- nokļūt 436 km tuvi-tālajā Falmutā (Falmouth)- un tad jau miega rūķis no bailēm ne tuvumā nenāk.
Autobuss, autobuss, vilciens, vilciens, kafejnīca, vilciens. Ļoti omulīgi zili sēdekļi un ausī Kamillas plastmasas mūzikas ierīce spēlē angļu folkmūziku ^__^ skicēju un domāju par intervijas jautājumiem un to, kur es sevi redzu 5 gadu laikā. I’ nejautā!
Lai nu kā- galā nokļūstu bez galvu-reibinošiem piedzīvojumiem, un arī bez bailīgiem negadījumiem kādi gadījušies Kamillai- zemes nogruvumiem un līķim uz sliedēm. Uzskatu to par labu zīmi. Stacijā mani sagaida saulainā Seema, pie kuras palikšu pa nakti pirms intervijas. Dodamies ekspotīcijā pa mazo pilsētiņu, kurā ir daudz kalnu un leju, kas liek nabaga autobusiem pukšķēt kā ežiem, kas mēģina uzrāpties priedē, ir arī daudz palmu un kaiju kā Vidusjūras miestiņā, ir brīnumgardas “pasties”, un noslēpumainā Falmutas maģija, kas visu tās iedzīvotāju gludi ķemmētos matus 3 mēnešos pārvērš garos dredos! Neviens nespēj tai pretoties un pat paši stiprākie salūzt pret šo stipro maģiju. Lai aizietu līdz veikalam un atpakaļ teorētiski ir nepieciešamas 10min, bet praksē tas ir visnotaļ neiespējami, it īpaši ejot kopā ar Seemu, kura pazīst liekas ikvienu miestiņa iedzīvotāju, un tā nu 10min pastaiga izvēršas stundu garā piedzīvojumā ar daudz socializēšanos un iedāvinātiem Eikalipta koka zariņiem tējai. Vakarā ejam uz Jacob’s Ladder, kur notiek mūzikas vakars, kurā vietējie entuziasti spēlē mūziku un Laima komunicē ar Old Rosie... ^__^. Par Jacob’s Ladder šo bāru sauc tāpēc, ka, lai tajā nokļūtu, ir jāuzrāpjas pa klints-stāvajām gandrīz-miljons-pakāpienu garajām, bet skaisti-izgaismotajām kāpnēm. Kārtīgs miegs un no rīta Laima ir pilnā gatavībā stāties pretī ne tikai īgniem intervētājiem, bet arī pasaku pūķiem. Bet izrādās, ka miestiņā pūķu nav un nav arī nejauku autobusu, kas nenāk laikā, jo manējais atnāk ar karalisku precizitāti (lai gan daži saka, ka karaļi gluži precīzi nenākot). Nabaga busiņš knapi ripo lejā un augšā pa stāvajām un šaurajām ieliņām, bet arī Lielbritānijas tālajā dienvidu galā brīnumi notiek un busiņš ar visu Laimu nokļūst galā.
Hermione mani izvadā pa universitāti. Tā ir tik kolosāla universitāte. Un uz jumta aug zāle! Un viņiem ir lāzers! Nuu...ne jau ieroču lāzers, bet tāds, ar kuru var izgriezt cm mazas skudriņas biezā koka plāksnē! Oj-oj-oj. Un tādi visādi darbi! Oj-oj-oj. Laimai tīk tas, ko viņa redz! Kopā ar pārējiem gaidot savu intervijas kārtu iztaujājam esošos studentus par visiem universitātes ikdienas sīkumiem un lielumiem. Tā pļāpājot un dzerot tēju arī visi uztraukumi kaut kur izplēn un ar zināmu pārliecību un drošu soli dodos un “Telpu”. Bet Jasons (kursa vadītājs un intervētājs) mani iepriecina jau pašā sākumu sākot stāstīt, ka viņi nupat kā sākuši dibināt sakarus ar Latvijas Mākslas Akadēmiju un, ka būšot apmaiņas programma studentiem...un..un..un... jaaaa! :))))
Parādu un izstāstu par maniem darbiem. Šurum- burum un mana mūža pirmā intervija ir galā. Viņš saka, ka ir diezgan pozitīvs par mani, bet gala atbilde būšot pēc kādas nedēļas. Atvadas no pilsētas ar draudzīgākajiem un dredainākajiem cilvēkiem Anglijā, jūras, palmām, “pastries”, un neparasti patīkamajiem autobusiem.
Pa iepriekšējo gadu esmu bijusi čakla- 64 dienās 30 ieraksti! Nu labi, es nedaudz šmaucos, jo 64.diena bija novembris un galīgi ne vēl gada beigas...bet tikuntā!
Pirmā nedēļa Oksfordā aizvadīta zīmējos savu zābaku no visiem skatu punktiem un izmantojot visādus “stilus”. Un tad vēl zīmējot krāsu tūbiņas kompozīciju ar resnu otu. Tā un šitā. No vienas puses un otras. Jā, jūs nepārklausījāties- tieši to es darīju visas 5 dienas un vēl mazliet ievilkās brīvdienās. Mieru mīlīši, tikai mieru, nevajag uzriez palikt zaļiem aiz skaudības. Ne jau visiem tiek tā laime katru dienu zīmēt savu neaizmirstulīšu zilo zābaku! :P
Bet kad nu mani kursabiedri bija devušies uz tālo un auksto Venēciju, Laima devās uz silto, mājīgo un labi vēdināto Kates istabu ( kura, starp citu, atrodas LONDONAS 2.joslā, kas ir 45 autobus-biedru un metro-biedru vērošanas pilnu minūšu attālumā no centra). Nu jā- tātad uz Londonu. Londonā ir apmācies, bet lietus nav gaidāms, termometra stabiņš svārstās no –1 līdz +3 pēc Celsija, bet pirksti salst arī pašas adītajos cimdos (lai gan tie man mēdz salt pie jebkuras temperatūras).
Šo piecu dienu laikā Laima turas pie rūpīgi izstrādātā plāna- apskata trīs galerijas: National Gallery, Portrait Gallery un Tate Britain, pāris mazus un ne-tik-mazus tirdziņus: Spittalfields Market, Brick Lane, CAMDEN, kā arī China Town iekš Soho, Hyde Park un Hamsted Heath + daudz ko citu, tai starpā pavada vairākas savas dzīves stundas publiskajā metro prātojot filozofiskas domas ar sadzīvisku pieskaņu.
Ar Laimu atgadās, kas tāds par ko sapņo ikviena meitene (un arī daži puiši. Nemaz neliedzieties!)- Laimu uz ielas kāds pamana! Jā! Tas beidzot ir noticis! Nu labi, tā nebija modeļu aģentūra...bet tomēr. Laimai piedāvā piedalīties masu skatos kādā filmā kaut kad nākotnē. Nu jā...jebkura gadījumā...es dabūju rozā vizītkarti un kāds dabūja manu e-pastu un bildi. Lai nu kā- tālāk seko ar vien aizraujošāki piedzīvojumi- Nacionālajā galerijā Laima sāk pļāpāt ar kādu onkuli, kurš zīmē no gleznām un kā izrādās ir arī zīmēšanas pasniedzējs. Tā nu tiek aizvadīta gandrīz stunda runājot par dzīvi un mākslu, un to, ka jāsāk zīmēt no acīm, jo tās ir sejas centrā. Un vēl miljons un viens padoms, tai skaitā, kuru pildspalvu izvēlēties. Jā, un pēc tam Laima redz kā ielu mākslinieks trako kreklā brauc ar vienriteni. He-he! Nu tas gan tevi beidzot pārsteidza, vai ne?
Laima māca Katei cept “flapjack” jeb “saldu auzu plāceni”. Un Kate baro Laimu ar milzum daudz greipfrūtiem un piedzirda ar antīku sidru. Šīš. Un padara atkarīgu no romantiskā ārstu seriāla “Gray’s Anatomy”. Tiek nolemts biežāk ciemoties.
Šodien ir svētdienas vēla nakts un Laima cenšas vēl iespēt pēdējos darbus rītdienai. Saldus sapņus!
Super-duperīgais ceļojums pie māsas: d'O pils dārzs un vāveru skaitīšanas sacensība. bikšu medības. jauka punkta meklējumi kartē un dzīvē. Aigues morte- mirusī pilsēta. Kādēļ darīt kaut ko vienkārši, ja var darīt to sarežģīti. Mēbeļu jaukums, hipiju krēsls. Franču vīns. Away we go. Skatoties mākslas filmas popkornu neēd! Stopēšana galvā. Tas nav mīts- tas tiešām darbojas! Vīns un siers. Un tādas žirafes.
Neesmu gluži apmierināta ar pīļu projektu, tāpēc no agra rīta dodamie uz to pašu laimīgo golfa laukumu, kur tapa Matrjosku (Russian Dolls) sesija. Esmu iegādājusies peld-uzročus un Kamilla ir gluži dzeltena. Tomēr dažas īgnas tantes grib mūs dzīt projām un biedē ar savām golfa nūjām. Ko nu? Dūša papēžos? Jau sākam kātot prom no golfa laukuma, kad ieraugu perfekto pakalniņu un tuvumā neredzas neviena īgna tante, tik smaidīgi golfotāji, sadūšojamie un tiki-riki projekts ir gatavs. Heh. Man prieks, ka mamma iedeva vārdu “Laima” ^__^ veiksmīgi.
