O35 Skotijas maģija

21^st March

17 stundas grāmatas lasīšanas, ēšanas un grozīšanās, lai iekārtotos miegam. 17 stundas domu un pārdomu. 17 stundas iekš autobusa un rīta saulītē mani jau savā varā ir pārņēmusi Skotijas maģija. Kas tas, jūs jautāsiet? Tu zini, kad esi tās varā tad, kad autobusa šoferis tev saka “djfhdjf wyyhsjfhjsa jkfsalwoiulk lldhjdh čin-čin Aberdeen!” un tu pat aptuveni saproti tā nozīmi- kad ieradīsimies Aberdeen tas tiks paziņots ar čin-čin. Izbaudu Skotijas viesmīlību, kas sveic mani ar neviena-paša-mākonīša-debesīm un spožu sauli. Tā daļa, kurā man 40 minūtes jāstiepj savs 100-kilogramīgais (pārspīlēju?:P) portfolio uz Sofijas (CouchSurfer no Grieķijas(!)) mājām, nav īpaši romantiska, bet eh, ko tur daudz, arī nedaudz pasportot vajag. Kolīdz ierodos Sofijas mājā, kurā trūkst tikai pašas Sofijas, mani sveic jau pieminētā skotu viesmīlība tikai itāļa izpildījumā- manā priekšā tiek nokrauta kaudze ar ēdienu un piedāvāts vīns un sula, un ūdens, un tēja. Pēc tam, kad ar pāris maģisko pogu piespiešanas salaboju itāļu puiša internetu, tieku pie iesaukas “Superrr-girl” ar to īpašo itāļu “R” burtu. Lai jau. Dodos uz interviju Robert Gordon University (Gray’s School of Art). Onkulis autobusā ķiķina uz saka “Jums zīmulis no matiem tūlīt izkritīs!” Paldies mīļo onkuli, bez tevi es būtu pazaudējusi savu 2B! ^__^

Ierodods RGU un mani sagaida tāds skotu vīrelis labākajos gados ar skaidrām-skaidrām Vidusjūras zilām acīm, paņem manu (joprojām 100-kilogramīgo) portfolio un izved caur gaiteņu labirintu uz interviju telpas. Es viena (pārsteidzoši mierīga) - viņi divi (pārsteidzoši draudzīgi un ieinteresēti). Intervija. Ekskursija pa universitāti ar vienu no viņiem, kamēr otrs lasa manu 13-lappuses garo eseju. Kad esmu atpakaļ, viņi izskatās mistiski izjautrināti par man nezināmu faktu. Esmu nesaprašanā. Viens saka otram, lai pasakot man. Hmmm? Izrādās- Skotijas maģija spēlē ar mani kārtējo no saviem trikiem- manā esejā, kurā rakstīju par trīs dizainerēm/māksliniecēm, viena no tām- Skotijā dzīvojošā japāņu stikla māksliniece Keiko Mukaide ir viņa sieva!!! Nu kā tā var? Sakritība, jūs teiksiet?

Nosmejamies un es dodos atpakaļ pie Sofijas. Jūra. Mēbeles, kuras var atrast uz ielas. Kaijas, kaijas, ar mani atkal runā kaijas. Tukša spēļu zāle. Lukaš no Polijas ved mani ekskursijā pa Aberdeen. Iedomājies! Viņiem ir kādas septiņas baznīcas, kuras ir pārvērstas par- uzmini nu? Naktsklubiem un krogiem! Neesmu reliģioza...bet nu kā tā var? Mamm, es vakar biju baznīcā. Un dzēru tur tumšo alu. Šīš. Ar Sofiju un viņas trim itāļu draugiem ejam uz piekrastes pirātu krogu ar metāla mūziku svinēt Svētā Patrika nevienam nezināmos varoņdarbus.

Rīts. Kopā ar svaigiem kruasāniem un apelsīnu sulu dodos ciemos pie itāļu puišiem uz brokastīm un klausos viņu koncerta mēģinājumu (uz pašu koncertu diemžēl netikšu, jo tas ir vakarā). Oj, oj, oj. Labākā ģitārspēle kādu esmu dzirdējusi. Un tādas balsi. (mmm) *^__^*

Bet ir laiks doties tālāk! Aidā uz Akmens-debesīm (Stonehaven)- piekrastes ciemats ar slavenu cietoksni. Bezgalīgas-bezgalīgas ziedošu krokusu pļavas! Krokusu! Iedomājies!? Krokusu! Saule, vējš, Ziemeļjūra, pils un es. Akmeņu kolekcija. Brīnumainā tikšanās ar Shaun McGregor. Īsts skotu krogs. Truši!!! Kā man nepatīk atvadas.

14 stundas grāmatas lasīšanas, ēšanas un grozīšanās, lai iekārtotos miegam. 14 stundas domu un pārdomu. 14 stundas iekš autobusa un esmu atpakaļ zinību pilsētā.

149 dienas prom no mājām

O34 Mr. and Mrs.Squirell

20^th March

Trīs nedēļu ilgais Londonas suvenīra projekts noslēdzies. Šeit vari redzēt dokumentāciju no vāveru bandas pirmās pastaigas vietējā parkā.

148 dienas prom no mājām

O33 tintes briinums

Mūsu ar Kamillas eksperimenti viņas Venēcijas projektam. Nabaga fotostudijas vīreli biedējām ar runām par "nu mēs jau tur vardi nemetīsim". Hihi. Un "Vai te lāpas var nest iekšā?" Es domāju viņš bija ļoti iepriecināts, kad mēs aizgājām un tā ēka vēl stāvēja :D lai gan...mēs jau tā mierīgi. Un vispār- kāpēc gan lai kāds priecātos par mūsu promiešnu...nu tas ir pāri manai saprašanai ^__^

O32 pirmā intervija un čuk-čuk-bānis

8^th February

Iepriekšējā nedēļa pagāja lielos un mazos darbos, kā arī lielos un ļoti lielos uztraukumos. Pirmkārt, turpināju Londonas projektu- gan skeču kladē, gan uz mīļotajām A1 formāta lapām. Top suvenīrs Londonai. Bet galvenā mana nodarbe bija portfolio pielabošana un visādi mazi sīkumi katrā pagājušā semestra darbā. Tā teikt piepulēšana, pieslīpēšana un gandrīz vai apzeltīšana un ierāmēšana :P

Lai nu kā- rīts sākās ļoti agri, bet ne miegaini, jo priekšā svarīga misija- nokļūt 436 km tuvi-tālajā Falmutā (Falmouth)- un tad jau miega rūķis no bailēm ne tuvumā nenāk.
Autobuss, autobuss, vilciens, vilciens, kafejnīca, vilciens. Ļoti omulīgi zili sēdekļi un ausī Kamillas plastmasas mūzikas ierīce spēlē angļu folkmūziku ^__^ skicēju un domāju par intervijas jautājumiem un to, kur es sevi redzu 5 gadu laikā. I’ nejautā!

Lai nu kā- galā nokļūstu bez galvu-reibinošiem piedzīvojumiem, un arī bez bailīgiem negadījumiem kādi gadījušies Kamillai- zemes nogruvumiem un līķim uz sliedēm. Uzskatu to par labu zīmi. Stacijā mani sagaida saulainā Seema, pie kuras palikšu pa nakti pirms intervijas. Dodamies ekspotīcijā pa mazo pilsētiņu, kurā ir daudz kalnu un leju, kas liek nabaga autobusiem pukšķēt kā ežiem, kas mēģina uzrāpties priedē, ir arī daudz palmu un kaiju kā Vidusjūras miestiņā, ir brīnumgardas “pasties”, un noslēpumainā Falmutas maģija, kas visu tās iedzīvotāju gludi ķemmētos matus 3 mēnešos pārvērš garos dredos! Neviens nespēj tai pretoties un pat paši stiprākie salūzt pret šo stipro maģiju. Lai aizietu līdz veikalam un atpakaļ teorētiski ir nepieciešamas 10min, bet praksē tas ir visnotaļ neiespējami, it īpaši ejot kopā ar Seemu, kura pazīst liekas ikvienu miestiņa iedzīvotāju, un tā nu 10min pastaiga izvēršas stundu garā piedzīvojumā ar daudz socializēšanos un iedāvinātiem Eikalipta koka zariņiem tējai. Vakarā ejam uz Jacob’s Ladder, kur notiek mūzikas vakars, kurā vietējie entuziasti spēlē mūziku un Laima komunicē ar Old Rosie... ^__^. Par Jacob’s Ladder šo bāru sauc tāpēc, ka, lai tajā nokļūtu, ir jāuzrāpjas pa klints-stāvajām gandrīz-miljons-pakāpienu garajām, bet skaisti-izgaismotajām kāpnēm. Kārtīgs miegs un no rīta Laima ir pilnā gatavībā stāties pretī ne tikai īgniem intervētājiem, bet arī pasaku pūķiem. Bet izrādās, ka miestiņā pūķu nav un nav arī nejauku autobusu, kas nenāk laikā, jo manējais atnāk ar karalisku precizitāti (lai gan daži saka, ka karaļi gluži precīzi nenākot). Nabaga busiņš knapi ripo lejā un augšā pa stāvajām un šaurajām ieliņām, bet arī Lielbritānijas tālajā dienvidu galā brīnumi notiek un busiņš ar visu Laimu nokļūst galā.

Hermione mani izvadā pa universitāti. Tā ir tik kolosāla universitāte. Un uz jumta aug zāle! Un viņiem ir lāzers! Nuu...ne jau ieroču lāzers, bet tāds, ar kuru var izgriezt cm mazas skudriņas biezā koka plāksnē! Oj-oj-oj. Un tādi visādi darbi! Oj-oj-oj. Laimai tīk tas, ko viņa redz! Kopā ar pārējiem gaidot savu intervijas kārtu iztaujājam esošos studentus par visiem universitātes ikdienas sīkumiem un lielumiem. Tā pļāpājot un dzerot tēju arī visi uztraukumi kaut kur izplēn un ar zināmu pārliecību un drošu soli dodos un “Telpu”. Bet Jasons (kursa vadītājs un intervētājs) mani iepriecina jau pašā sākumu sākot stāstīt, ka viņi nupat kā sākuši dibināt sakarus ar Latvijas Mākslas Akadēmiju un, ka būšot apmaiņas programma studentiem...un..un..un... jaaaa! :))))

Parādu un izstāstu par maniem darbiem. Šurum- burum un mana mūža pirmā intervija ir galā. Viņš saka, ka ir diezgan pozitīvs par mani, bet gala atbilde būšot pēc kādas nedēļas. Atvadas no pilsētas ar draudzīgākajiem un dredainākajiem cilvēkiem Anglijā, jūras, palmām, “pastries”, un neparasti patīkamajiem autobusiem.

Autobuss, vilciens, vilciens, sviestmaize, vilciens, autobuss, gulta.
-Ššššššššš!
-Laima guļ!

118 dienas prom no mājām

O31 zābaks, LONdona->Katiņa

31^st January, 2010

Pa iepriekšējo gadu esmu bijusi čakla- 64 dienās 30 ieraksti! Nu labi, es nedaudz šmaucos, jo 64.diena bija novembris un galīgi ne vēl gada beigas...bet tikuntā!

Pirmā nedēļa Oksfordā aizvadīta zīmējos savu zābaku no visiem skatu punktiem un izmantojot visādus “stilus”. Un tad vēl zīmējot krāsu tūbiņas kompozīciju ar resnu otu. Tā un šitā. No vienas puses un otras. Jā, jūs nepārklausījāties- tieši to es darīju visas 5 dienas un vēl mazliet ievilkās brīvdienās. Mieru mīlīši, tikai mieru, nevajag uzriez palikt zaļiem aiz skaudības. Ne jau visiem tiek tā laime katru dienu zīmēt savu neaizmirstulīšu zilo zābaku! :P

Bet kad nu mani kursabiedri bija devušies uz tālo un auksto Venēciju, Laima devās uz silto, mājīgo un labi vēdināto Kates istabu ( kura, starp citu, atrodas LONDONAS 2.joslā, kas ir 45 autobus-biedru un metro-biedru vērošanas pilnu minūšu attālumā no centra). Nu jā- tātad uz Londonu. Londonā ir apmācies, bet lietus nav gaidāms, termometra stabiņš svārstās no –1 līdz +3 pēc Celsija, bet pirksti salst arī pašas adītajos cimdos (lai gan tie man mēdz salt pie jebkuras temperatūras).

Šo piecu dienu laikā Laima turas pie rūpīgi izstrādātā plāna- apskata trīs galerijas: National Gallery, Portrait Gallery un Tate Britain, pāris mazus un ne-tik-mazus tirdziņus: Spittalfields Market, Brick Lane, CAMDEN, kā arī China Town iekš Soho, Hyde Park un Hamsted Heath + daudz ko citu, tai starpā pavada vairākas savas dzīves stundas publiskajā metro prātojot filozofiskas domas ar sadzīvisku pieskaņu.

Ar Laimu atgadās, kas tāds par ko sapņo ikviena meitene (un arī daži puiši. Nemaz neliedzieties!)- Laimu uz ielas kāds pamana! Jā! Tas beidzot ir noticis! Nu labi, tā nebija modeļu aģentūra...bet tomēr. Laimai piedāvā piedalīties masu skatos kādā filmā kaut kad nākotnē. Nu jā...jebkura gadījumā...es dabūju rozā vizītkarti un kāds dabūja manu e-pastu un bildi. Lai nu kā- tālāk seko ar vien aizraujošāki piedzīvojumi-
Nacionālajā galerijā Laima sāk pļāpāt ar kādu onkuli, kurš zīmē no gleznām un kā izrādās ir arī zīmēšanas pasniedzējs. Tā nu tiek aizvadīta gandrīz stunda runājot par dzīvi un mākslu, un to, ka jāsāk zīmēt no acīm, jo tās ir sejas centrā. Un vēl miljons un viens padoms, tai skaitā, kuru pildspalvu izvēlēties.
Jā, un pēc tam Laima redz kā ielu mākslinieks trako kreklā brauc ar vienriteni. He-he! Nu tas gan tevi beidzot pārsteidza, vai ne?

Laima māca Katei cept “flapjack” jeb “saldu auzu plāceni”. Un Kate baro Laimu ar milzum daudz greipfrūtiem un piedzirda ar antīku sidru. Šīš. Un padara atkarīgu no romantiskā ārstu seriāla “Gray’s Anatomy”.
Tiek nolemts biežāk ciemoties.

Šodien ir svētdienas vēla nakts un Laima cenšas vēl iespēt pēdējos darbus rītdienai.
Saldus sapņus!

110 prom no mājām